Finanšu starpnieks ir iestāde, kas veicina naudas līdzekļu plūsmu no fiziskām un juridiskām personām, kurām ir naudas pārpalikums, tiem, kam tie ir nepieciešami. Klasisks finanšu starpnieka piemērs ir banka. Banka pieņem noguldījumus no cilvēkiem, kuriem ir līdzekļu pārpalikums, un izsniedz kredītus ar tādiem pašiem noguldījumiem cilvēkiem, kuriem nepieciešami līdzekļi. Citi finanšu starpnieku piemēri ir brokeri un krājaizdevu sabiedrības.
Finanšu starpnieks būtībā darbojas kā starpnieks, saņemot maksas un procentus apmaiņā pret piedāvātajiem pakalpojumiem. Lai gan aizdevumus var veikt tieši, starpnieks nodrošina daudz drošāku veidu, kā veikt aizdevumus un pārvietot līdzekļus no vienas vietas uz otru. Cilvēkiem, kuriem ir noguldījumi, ir prasības pret banku un aģentūru, kas to apdrošina, nevis pret atsevišķiem aizņēmējiem, un viņi saņem procentus apmaiņā pret noguldījumiem, kas stimulē noguldīt un padarīt šos līdzekļus pieejamus.
Finanšu starpnieki spēj diversificēt savus riskus, jo strādā ar vairāk cilvēku un institūciju, nekā to spētu viens cilvēks. Tas arī palielina drošību. Ja viena persona aizdod otrai kredītu un aizņēmējs nevar to atmaksāt, aizdevējs ir pakļauts būtiskam riskam. Savukārt, ja banka ar tajā ieguldīto naudu veido kredītu kopu un kāds no šiem aizdevumiem sabojājas, ietekme uz investoriem ir niecīga. Tādējādi finanšu starpnieka izmantošana ievērojami samazina finanšu riskus.
Šīs finanšu iestādes nodrošina finanšu tirgu darbību. Daudziem cilvēkiem un uzņēmumiem kādā brīdī ir nepieciešams aizņemties naudu, un šādas iestādes nodrošina piekļuvi līdzekļiem, kurus var aizņemties kopā ar aizdevuma apkalpošanu. Tāpat cilvēki ar papildu naudu vēlas to ieguldīt, un finanšu starpnieki nodrošina drošu vietu investīcijām. Kredītu atvieglojumi paver kredītu tirgu, ļaujot uzņēmumiem paplašināties un aizņemties, lai veiktu ieguldījumus savā nākotnē.
Lai finanšu starpnieks varētu darboties kā finanšu starpnieks, finanšu iestādei ir jāievēro vairāki tiesību akti. Šie likumi ir izstrādāti, lai aizsargātu patērētājus un nodrošinātu prakses standartus, ko ievēro nozare kopumā, lai racionalizētu finanšu darījumus un ar tiem saistītās darbības. Daudzas valstis arī pieprasa iestādēm nodrošināt apdrošināšanu, lai aizsargātu savus dalībniekus. Sabrukuma gadījumā cilvēki, kuriem ir noguldīti līdzekļi, tos nezaudēs, jo apdrošināšana izmaksās viņu atlīdzības.