Fonoloģija ir skaņu un runas modeļu izpēte valodā. Sakne “tālrunis” fonoloģijā attiecas uz skaņām un nāk no grieķu vārda fonēma, kas nozīmē skaņa. Fonoloģija cenšas izšķirt skaņas, kas rodas visās cilvēku valodās. Skaņu universālo un neuniversālo īpašību identificēšana ir būtiska fonoloģijas sastāvdaļa, jo visās valodās tiek izmantotas patskaņu un līdzskaņu zilbes un formas.
Zilbes ir iesaistītas runātās valodas laika noteikšanā, jo katra vārda izrunāšana aizņem zināmu laiku. Zilbes ir valodas mērvienības. Patskaņi ļauj gaisam izplūst no mutes un deguna bez bloķēšanas, savukārt līdzskaņi rada lielāku balss trakta pārklājumu ar mēli. Dzirdamā berze, kas ir līdzskaņa, rodas no gaisa, kas nevar izkļūt, mutē izrunājot līdzskaņu.
Fonēmas ir skaņas vienības valodā, kas izsaka nozīmi. Piemēram, mainot zilbi vārdā, mainīsies tā nozīme, piemēram, mainot “a” vārdam “mad” uz “o”, lai iegūtu “mod”. Fonēma var arī iegūt bezjēdzību, radot neesošus vārdus, piemēram, mainot “m” vārdiem “mad” vai “mod” uz “j”, lai iegūtu “jad” vai “jod”. Fonēmas atšķiras no morfēmām un grafēmām. Morfēma attiecas uz galvenajām gramatikas vienībām, savukārt grafēma ir galvenā rakstītās valodas vienība.
Pareizas izrunas nodrošināšana valodā ir praktisks fonoloģijas pielietojums. Piemēram, fonoloģija izmanto simbolus, lai atšķirtu konkrēta patskaņa skaņas. Patskaņus iedala “priekšpusē”, “centrālajā” un “aizmugurē” atkarībā no žokļa un mēles novietojuma, kad tiek atskaņotas patskaņu skaņas. Fonoloģija atzīmē arī lūpu stāvokli, piemēram, ja lūpas ir izpletušas vai noapaļotas, kā arī to, vai patskaņa skaņa ir gara vai īsa.
Patskaņa skaņas simbols tādos vārdos kā “vēss” vai “alva” fonoloģijā ir /i/ un attiecas uz priekšējo, īso patskaņu, kas tiek runāts ar mēli augstā stāvoklī un izplestām lūpām. Pretēji tam patskaņa skaņas simbols tādos vārdos kā “mēness” vai “zils” fonoloģijā ir /u:/ un attiecas uz aizmuguri, garu patskaņu, kas tiek runāts ar mēli nekustīgi, bet ar noapaļotām lūpām.