Kas ir Gag Order?

Gadījumā, ja ir izdots rīkojums par aizķeršanos, kas attiecas uz tiesvedību, rīkojumu izdod tiesnesis. Rīkojums var aizliegt lietā iesaistītām personām, piemēram, advokātiem, lieciniekiem un zvērinātajiem, publiski apspriest lietu, kā arī var aizliegt plašsaziņas līdzekļos ziņot par šo lietu. Aizraušanās rīkojumus parasti izmanto, ja tiesnesim ir bažas, ka lieta ir tik sensacionāla, ka pretējā gadījumā atbildētājam būs grūti panākt taisnīgu tiesu. Publiskas diskusijas un viedoklis var ietekmēt tiesas lietas iznākumu, ja tiesas procesam tiek pievērsta liela uzmanība, un tas ir pretrunā ar tiesu vērtībām, kas nosaka, ka pierādījumi ir jāizvērtē objektīvi.

Cilvēki var iebilst pret tiesas izdotu rīkojumu. Ja viņi pārkāpj rīkojumu, viņiem var tikt piemērots juridisks sods, piemēram, naudas sods vai pat cietumsods. Rīkojumus var izpildīt arī, izmantojot tādus paņēmienus kā žūrijas sekvestrēšana, kurā žūrijas locekļi tiek turēti privātās un drošās vietās tiesas procesa laikā, lai viņus nevarētu ietekmēt ārēji cilvēki.

Privātas organizācijas izdota rīkojuma gadījumā organizācija parasti nevar piespiest medijus neziņot par kaut ko, ja vien tā nevar tiesā pierādīt, ka plašsaziņas līdzekļu ziņojumi ir kļūdaini un kaitīgi. Tomēr tas var uzlikt darbiniekiem un pārstāvjiem par pienākumu izpildīt rīstīšanās rīkojumu kā daļu no darba noteikumiem, piemēram, ja cilvēki paraksta neizpaušanas līgumus pirms slepenu projektu izstrādes.

Dažkārt cilvēki izpilda rīkojumu par pieklājību, nevis tāpēc, ka viņiem ir juridisks pienākums to darīt. Piemēram, 2009. gadā laikraksts New York Times izraisīja lielu diskusiju, atklājot, ka ir sadarbojies ar citiem ziņu medijiem, lai septiņus mēnešus turētu noslēpumā žurnālista nolaupīšanu. Organizācija apgalvoja, ka slepenība tika izstrādāta, lai aizsargātu žurnālistu un palielinātu izredzes uz pozitīvu iznākumu sarunās ar nolaupītājiem, taču daži cilvēki apvainojās, apgalvojot, ka šādas informācijas slēpšanai ir potenciāli bīstamas sekas.

Rīcības kārtība noteikti nav bez pretrunām. Daudzi cilvēki uzskata, ka šīs tiesiskās kārtības ir cenzūras veids un ka tās var izmantot kā līdzekli, lai neļautu sabiedrības locekļiem piekļūt informācijai, kas var būt svarīga vai interesanta.