Ģimenes konsultēšana ir psihoterapijas veids, kam var būt viens vai vairāki mērķi. Tas var palīdzēt veicināt labākas attiecības un sapratni ģimenē. Tas var būt specifisks starpgadījumam, piemēram, šķiršanās laikā vai tuvojoties kāda ģimenes locekļa nāvei. Alternatīvi, tas var risināt ģimenes vajadzības, ja viens ģimenes loceklis cieš no garīgas vai fiziskas slimības, kas negatīvi maina viņa uzvedību vai ieradumus.
Konsultācijas ģimenēm bieži notiek, klātesot visiem ģimenes locekļiem. Tas ne vienmēr tā var būt. Ģimenes loceklis, kurš cieš no alkoholisma vai narkotiku atkarības, var neapmeklēt sesijas, un tas var būt iemesls, kāpēc citi ģimenes locekļi meklē padomu.
Daļa no terapeita mērķa ir novērot mijiedarbību starp ģimenes locekļiem. Vēl viena daļa ir novērot ģimenes locekļu uztveri, kas nav mijiedarbībā. Tādējādi, ja divi ģimenes locekļi sastrīdas sesijas laikā, terapeits varētu vēlēties uzzināt, kā pārējie ģimenes locekļi tiek galā ar domstarpībām vai veidu, kā abi cīnās.
Papildus novērošanai terapeits bieži palīdz ģimenei pārdomāt labākus veidus, kā sazināties vienam ar otru. Tātad ģimenes konsultācijas daļēji var būt pamācība un iedrošinājums. Faktiski tas bieži māca ģimenes locekļiem jaunus un pozitīvākus saziņas veidus, lai aizstātu vecos, negatīvos saziņas modeļus.
Novērojumus var izmantot arī, lai norādītu, kā slikta saziņa, īpaši, ja tā ir īpaši piepildīta ar strīdiem, ietekmē bērnu uzvedību un laimi. Bērni gūst labumu no droša sesijas foruma. Viņi var apspriest lietas, kas viņiem nepatīk aprūpētāju un/vai brāļu un māsu uzvedībā. Šādas diskusijas var nebūt atļautas mājas apstākļos.
Tāpat kā grupu konsultācijās, terapeits darbojas arī kā moderators ģimenes konsultācijās. Viņš vai viņa cenšas nodrošināt, lai katrs ģimenes loceklis saņemtu pienācīgu laiku, lai paustu bažas un sniegtu ieguldījumu sarunā par to, kā ģimenei varētu rīkoties labāk. Dažreiz terapeits var identificēt vienu vai vairākus ģimenes locekļus, kuriem nepieciešams vairāk nekā konsultēšanas modelim, un viņi var gūt labumu no individuālas terapijas. Viena ģimenes locekļa personiskās problēmas var ietekmēt visus pārējos ģimenes locekļus.
Terapeits var noteikt, ka ģimene nevar virzīties uz labāku attiecību formātu, ja daži cilvēki nesaņem vairāk palīdzības un, iespējams, arī medikamentus. Ģimenes loceklis ar bipolāru ķīmiju var vēlēties būt labāks vecāks, taču viņš var fiziski nespēt mainīt radikālas garastāvokļa svārstības bez individuālas terapijas un medikamentu kombinācijas.
Ģimenes konsultācijas var neaizņemt ilgu laiku. Bieži vien ģimenes gūst labumu no četrām līdz piecām sesijām. Dažreiz ģimenēm ir nepieciešama lielāka palīdzība, un, lai atrisinātu nozīmīgas vai pastāvīgas ģimenes problēmas, var būt nepieciešamas 20–30 sesijas.
Ģimenēm terapija bieži palīdz, jo tajā ir iesaistīta neieinteresēta trešā puse, kas neatbalsta nevienu ģimenes locekli. Tas parasti ir iemesls, kāpēc viena ģimenes locekļa terapeits nepiekritīs būt par klienta ģimenes padomdevēju. Neobjektivitātes parādīšana var padarīt konsultācijas neefektīvu.
Ģimenes konsultēšanā pastāv dažādi teorētiskie modeļi. Terapeits var strādāt no uzvedības nostājas, no Geštalta principiem vai no terapeitisko pieeju kombinācijas. Lai kāda būtu pieeja, galvenais mērķis joprojām ir uzlabot katra ģimenes locekļa attiecības ar citiem, lai ģimene attīstītos kā harmoniska vienība.