Gotiskā mūzika attīstījās viduslaikos, un tai bija lielāka sarežģītība nekā mūzikas formām, kas bija pirms tās, bet mazāk tika izmantota instrumentācija nekā tām, kas tai sekoja. Šis mūzikas stils galvenokārt ir kora mūzikas stils, un tas tika visslavenāk praktizēts Parīzē un apgabalos, kas ir ciešā saskarē ar šo pilsētu. Mūzikas struktūra un notācijas šajā periodā kļuva formālākas un regulārākas. Pēdējos gados termins “gotiskā mūzika” tiek lietots, lai apzīmētu īpašu mūsdienu mūzikas subkultūru, ko zināmā mērā iedvesmojuši 19. gadsimta gotiskie romances.
Agrīnā viduslaiku mūzika bija ļoti vienkārša un bieži vien ietvēra tikai vienu vokālo partiju. Šo partiju parasti dziedāja unisonā visas balsis korī. Šī perioda populārā mūzika, iespējams, bija nedaudz daudzveidīgāka, taču šī perioda populārās mūzikas ieraksti būtībā nepastāv.
Vispārējais miera un labklājības līmeņa pieaugums Eiropā ļāva vairāk brīvā laika un resursu veltīt darbībām, kas nebija būtiskas vienkāršai izdzīvošanai. Tas izraisīja visu mākslu uzplaukumu gados pirms melnā mēra ierašanās. Reliģiskajā dzīvē lielāka labklājība nozīmēja greznāku katedrāļu izveidi un spēju atbalstīt lielākas reliģiozu vīriešu un sieviešu grupas, lai radītu reliģisko mākslu un mūziku.
Viens no šīs jaunās labklājības centriem bija Parīzes pilsēta. Šajā periodā tika uzsākta Parīzes Dievmātes katedrāle, un darbi sākās 1160. gados. Iepriekšējā laikmeta romānikas mākslu nomainīja jaunās katedrāles gotiskais krāšņums. Tās pašas ietekmes izraisīja gotiskās mūzikas rašanos.
Jaunā gotiskā mūzika vairumā skaņdarbu izmantoja harmoniju. Dažādas dziedātāju grupas, bieži sadalītas pēc balss diapazona, katra dziedāja dažādas partijas. Šīs daļas saplūda kopā, veidojot jaunu un sarežģītāku mūzikas stilu.
Šajā periodā radās jauna mūzikas nošu sistēma. Daži mūzikas režīmi tika pieņemti kā standarta formas rietumu mūzikā. Tie bija brīvi balstīti uz ritmiskām struktūrām, kas ņemtas no dzejas. Gotikas mūzikas arhetipiskajā franču formā tika izmantoti seši standarta režīmi.
Later artists looked back on the Gothic period and tended to see it as a darkly mysterious era, rather than a period of growth and dynamism. Gothic romances were common in the 19th century, and the dark and gloomy tone of these works in turn inspired some of the musicians responsible for modern Gothic music.
Šai muzikālajai subkultūrai būtībā nav nekā kopīga ar oriģinālo gotisko mūziku. Tajā mēdz būt tumši un melanholiski dziesmu teksti, ko pavada mūzika, kas svārstās no minimālas un atmosfēriskas līdz spēcīgiem elektronisku deju ritmiem. Vienīgo kopīgo pavedienu starp šīm divām gotiskās mūzikas versijām veido romantisma perioda mākslinieki.