Gramatoloģija ir rakstīšanas izpēte no zinātniskā viedokļa. Tā nav uz spriedumiem balstīta sistēma, piemēram, kritikas rakstīšana, bet gan pēta rakstīšanas sistēmu darbības pamatnoteikumus. Izprotot rakstīšanas sistēmas sastāvdaļas un struktūru, gramatologi cenšas gūt ieskatu kultūrā, kas radīja sistēmu, kā arī to, kā tā tika izveidota un kā tā laika gaitā var attīstīties.
Var šķist, ka rakstīšanu ir grūti uzskatīt par zinātnisku pētījumu priekšmetu. Biežāk rakstīšanas māksla tiek saistīta ar radošumu, individuālu stilu un personīgiem izteiksmes līdzekļiem. Tomēr jebkuras rakstītās valodas pamatā ir noteiktas īpašības, kas regulē rakstīšanas sistēmas izmantošanu. Studējot gramatoloģiju, kļūst skaidrs, ka radošie rakstnieki zināmā mērā patiesībā ir interpretējoši mākslinieki, izmantojot rakstīšanas sistēmas rīkus, lai parādītu savas spējas. Tā vietā, lai izgudrotu rakstīto valodu, rakstnieki rada variācijas un jaunus noteikumus izveidotai sistēmai.
Daļa no gramatoloģijas ietver pamatprincipu aplūkošanu, uz kuriem balstās katra rakstīšanas sistēma. Piemēram, gandrīz visas rakstīšanas sistēmas ir attīstījušās kā runātās valodas vizuāli attēlojumi. Rakstu valodā ir jābūt kopējam simbolu kopumam, kas atbilst runātajai skaņai. Šie simboli, ko parasti sauc par alfabētu, var attēlot vienu skaņu, vārdu vai jēdzienu atkarībā no rakstīšanas sistēmas. Kā alfabēts tiek izmantots, lai burtus apvienotu vārdos, vārdus frāzēs un frāzes plašākos jēdzienos, piemēram, teikumos un rindkopās, arī ir galvenā gramatoloģijas studiju joma.
Lai gan šie jēdzieni šķiet ārkārtīgi elementāri, tie var saturēt vērtīgas norādes par kultūru uzbūvi un vērtībām. Ja rakstīšanas sistēma balstās uz attēliem, kuriem kontekstā var būt dažādas nozīmes, tā var runāt par kultūras vērtību, piemēram, smalkuma novērtējumu. Dažās valodās pareizie vietniekvārdi tiek uzskatīti par būtisku elementu, savukārt citas bieži var izņemt vietniekvārdus gan no runātās, gan rakstītās valodas. Abos gadījumos tas var kaut ko pateikt par individualitātes vērtību visā valodas vēsturē.
Gramatoloģija var būt zinātnisks pētījums, taču tas ir arī filozofu intereses temats. Dekonstrukciju autors Žaks Derida ir izteicis slavenu teoriju, ka rakstīto valodu vēsturiskā un kultūras pieredze ietekmēs jēdziena nozīmi un bieži to interpretēs tā, kā tas tiek pierakstīts. Derrida grāmatā Of Grammatology liecina, ka rakstītā valoda ir pēc būtības neobjektīva tās vēstures dēļ un ka ideja nozīmēs dažādas lietas, ja tā tiks pierakstīta dažādās valodās.