Termins “pelēks goo” tiek izmantots, lai aprakstītu teorētisku notikumu, kurā nanotehnoloģija darbotos savvaļā, patērējot dabisko vidi un pārklājot Zemi nedzīvā pelēkā slānī. Šis jēdziens pirmo reizi tika ieviests 1980. gadu grāmatā The Engines of Creation, un daudzi zinātniskās fantastikas veidotāji to labprāt pieņēma. Faktiskā iespējamība, ka šāds notikums notiks reālajā pasaulē, ir ārkārtīgi mazs, un daudzi cilvēki, tostarp pelēkās goo teorijas aizsācēji, patiesībā ir pilnībā atspēkojuši šo iespēju.
Gray goo ideja ir tāda, ka pašmontējošās nanodaļiņas teorētiski varētu sākt pārsniegt mērķus, kuriem tās tika izstrādātas, veidojot dažādas lietas no apkārtējās dabiskās vides. Šie replikatori galu galā sāktu sabojāt vidi, meklējot būvmateriālus, un, ja tie varētu pārvietoties, tie varētu lēnām ēst vidi, izplatoties arvien ātrāk, veidojot vairāk paši. Saskaņā ar teoriju iegūtie darbi var nebūt funkcionāli, taču tie efektīvi sabojās vidi un potenciāli varētu izplatīties kosmosā.
Faktiski šādas montāžas un replikatora daļiņas nanotehnoloģijai nav obligāti vajadzīgas, un tehnoloģiju var izstrādāt ļoti precīzi, lai novērstu tieši šādu scenāriju. Paaugstināta izpratne un bažas par dabisko vidi ir likusi daudziem vadošajiem pētniekiem šajā jomā izstrādāt atteices seifus, kas ir paredzēti, lai novērstu pelēko izkrišanas scenāriju. Pētnieki ir norādījuši, ka nanotehnoloģijas, kas spēj radīt šādu scenāriju, vēl pat nav izgudrotas un, iespējams, arī nekad netiks izgudrotas.
Lai gan maz ticams, ka tas notiks, ir radušās dažas pamatotas bažas par nanotehnoloģiju plašo izmantošanu. Pētnieki ir parādījuši, ka dažām nanodaļiņām ir nelabvēlīga reakcija uz dabisko vidi. Piemēram, zivīm var rasties problēmas, reaģējot uz kosmētikā izmantotajām daļiņām, kas nonāk ūdens apgādē. Šis pētījums liecina, ka nanotehnoloģija ir rūpīgi jāpārbauda kontrolētā vidē, pirms tā tiek izlaista.
Neskatoties uz atmaskošanu, plašsaziņas līdzekļos ik pa brīdim parādās raksti par pelēko goo teoriju, izraisot jaunu panikas kārtu par nanotehnoloģiju un tās iespējamām sekām. Zinātniskās fantastikas veidotāji arī labprāt spēlējas ar šo koncepciju, pētot ideju par maziem robotiem, kas varētu nejauši iznīcināt pasauli, pastāvīgi tiecoties pēc tehnoloģiskā progresa.