GSM jeb globālā mobilo sakaru sistēma ir mobilo tālruņu protokols, kas ir standarts lielākajā daļā pasaules daļu. Tehnoloģiju eksperti izveidoja protokolu 1980. un 90. gados, lai standartizētu mobilo tālruņu pakalpojumus starp Eiropas valstīm. GSM tālruņi izmanto abonenta identitātes moduļa (SIM) kartes, kas ir būtiska to funkcijai un ļauj lietotājam viegli nomainīt tālruņus. Tas ir galvenais Code Division Multiple Access (CDMA) protokola konkurents.
tehnoloģija
Tehniski termins GSM attiecas uz otrās paaudzes (2G) balss tīkliem, kas darbojas, pamatojoties uz laika dalīšanas daudzpiekļuves (TDMA) un frekvenču dalīšanas daudzpiekļuves (FDMA) kombināciju. TDMA izmanto tālruņa izmantoto frekvenču kanālu un sadala to atsevišķos laika bitos, kas tiek piešķirti katram lietotājam. FDMA sadala frekvenču joslu sadaļās un piešķir vienu katram mobilā tālruņa tornim. Torņi parasti ir izvietoti pietiekami tālu viens no otra, lai tie, kas izmanto vienu un to pašu frekvenci, nepārklājas savās pārklājuma zonās.
Termins “GSM” tiek lietots arī, lai apzīmētu trešās paaudzes (3G) tehnoloģiju, ko ieviesuši tie paši uzņēmumi un izmanto vienu un to pašu pamata tīklu. To faktiski sauc par Universālo mobilo telekomunikāciju sistēmu (UMTS), un lielākajā daļā vietu tiek izmantots platjoslas CDMA (W-CDMA) gaisa saskarnes standarts. Lai gan tās abas ir izkliedētā spektra tehnoloģijas, W-CDMA un standarts, ko izmanto konkurējoši CDMA tālruņi (parasti CDMA2000), nav saderīgi.
GSM un CDMA
Lai gan abi attiecas uz mobilo tālruņu tīkliem, GSM un CDMA atšķiras pēc to izmantotās tehnoloģijas. CDMA izmanto sistēmu, kurā visi signāli tiek nosūtīti vienlaikus, bet katrs tiek izplatīts vairākās frekvencēs. Serveri katrai pārraidei piešķir atsevišķu kodu, lai signāli netraucētu viens otram un tos varētu saskaņot starp sūtītāju un uztvērēju.
Sākotnēji abi protokoli cita starpā atšķīrās ar signāla kvalitāti, konsekvenci un balss kropļojumiem. Tomēr abas metodes ir uzlabotas, un starp tām ir dažas būtiskas atšķirības zvanu kvalitātes ziņā. GSM tālruņiem ir nedaudz lielāka iespēja pārtraukt zvanus, kad lietotājs pārvietojas starp mobilo sakaru torņiem, taču tiem ir labāks pārklājums vietās, kur ir daudz kalnu. Šī tehnoloģija nodrošina arī balss un datu pārraidi vienlaikus, ko nevar izdarīt lielākā daļa CDMA tālruņu.
Dažās pasaules daļās ir pieejami abi pakalpojumi, taču viens ir biežāk sastopams nekā otrs. Lielākā daļa mobilo sakaru pakalpojumu sniedzēju izmanto tikai viena veida tīklus, jo abu veidu pakalpojumu uzturēšana ir ļoti dārga. GSM ir vecākais pakalpojums, un tas ir pieejams lielākajā daļā pasaules vietu, savukārt CDMA ir visizplatītākā ASV un Āzijā.
SIM kartes
GSM tālruņos tiek izmantota SIM karte, kas ir neliela karte ar iegultu integrālo shēmu, kurā tiek glabāti personas dati, lietotāja tālruņa numurs, konta informācija un kontaktpersonas. Kad lietotājs maina tālruņus, apmainot SIM karti no viena tālruņa uz otru, tiek pārsūtīts mobilais pakalpojums un tālruņa numurs, kā arī tiek aktivizēts jaunais tālrunis. Kontaktu sarakstu, kalendāru un citus personas datus parasti var viegli pārvietot starp klausulēm.
Informācija par datu pārsūtīšanu
2G sistēma spēj nodrošināt datu pārraides ātrumu līdz 14.4 kilobitiem sekundē (kbps). Sākotnēji ne visiem tīkliem bija šī iespēja, taču nepārtraukti sistēmas sasniegumi un uzlabojumi ir palielinājuši ātrumu. 3G sistēmas, kas paredzētas tieši mobilajam internetam un video, spēj pārsūtīt datus daudz ātrāk; atkarībā no saskarnes teorētiskais lejupielādes ātrums svārstās no 2 megabitiem sekundē (Mbps) līdz 56 Mbps.
Frekvences
Šo tālruņu izmantotā frekvenču josla ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp atrašanās vietas un tehnoloģiskajām izmaiņām. Piemēram, Eiropā 2G GSM tīkli darbojas 900MHz un 1,800MHz diapazonā, un 3G tīkli izmanto 2,100 MHz joslu. Amerikas Savienotās Valstis darbojas frekvencēs diapazonā no 850MHz un 1,900MHz. Daudzas citas valstis, tostarp Austrālija un dažas vietas Dienvidamerikā, izmanto 850 MHz diapazonu. Lielākā daļa tālruņu ir izstrādāti valstīm, kurās tie tiek izmantoti visbiežāk, taču četrjoslu klausule var darboties 850, 900, 1,800 un 1,900 MHz, un parasti tā darbojas lielākajā daļā jomu.
Pārklājums
Kopš 2011. gada lielākā daļa valstu no Arktikas reģiona līdz Antarktīdai izmanto GSM protokolu. Tas ir īpaši izplatīts Eiropā, kur tas radās, un lielākajā daļā austrumu puslodes kopumā, tostarp daudzās jaunattīstības valstīs. Rietumu puslodē CDMA protokols ir izplatītāks ASV un dažās citās valstīs. Tomēr daudzas valstis, tostarp Kanāda un Brazīlija, izmanto GSM.
vēsture
Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts (ETSI) izveidoja GSM, lai standartizētu mobilo tālruņu sakarus starp Eiropas valstīm; pirms tam katrai valstij bija savs protokols. Tehnoloģijas standartizēšana radīja lielu, augošu lietotāju loku, un protokols izplatījās visā pasaulē. 2002. gadā aptuveni 70% mobilo tālruņu klientu visā pasaulē izmantoja GSM pakalpojumus, bet aptuveni 12% izmantoja CDMA. Līdz 2010. gada sākumam GSM asociācija paziņoja, ka lietotāju skaits pārsniedz 4 miljardus, un viņi lēš, ka līdz 6. gadam to būs vairāk nekā 2015 miljardi.