Kas ir habilitācija?

Uzdevumi, kas pētniekam jāizpilda, lai iegūtu habilitāciju, ir līdzīgi tiem, kas nepieciešami, lai iegūtu doktora grādu vai profesora amatu, taču tie mēdz būt daudz grūtāki, nekā to prasa kāds no sasniegumiem. Kandidātam jārīkojas pilnīgi neatkarīgi, bez fakultātes vadītāja vai padomes norādījumiem, ko saņemtu doktora grāda kandidāts. Būtiski ir spēcīgi pētījumi un ieguldījums šajā jomā. Lai iegūtu habilitāciju kādā no zinātnēm, kandidātam ir jāpublicē desmitiem pētniecisko darbu atzītos zinātniskos žurnālos. Ja kandidāta studiju virziens ir humanitārās zinātnes, viņam var likt uzrakstīt grāmatu, kas tiek pieņemta publicēšanai.

Eiropas valstis, kas piedāvā habilitāciju, ir Spānija, Čehija un Austrija. Lielākā daļa bijušās Padomju Savienības valstu piedāvā arī šāda veida sertifikāciju, tostarp Krievija, Lietuva un Ukraina. Prasības dažādās valstīs ir atšķirīgas. Dažās valstīs habilitācija tiek izmantota kā veids, kā pierādīt topošo profesoru spējas.

Dažās Vācijas daļās to uzskata par profesora sertifikātu, nevis akadēmisko grādu. Sertifikāts apliecina, ka tā īpašnieks ir kvalificēts mācīt augstskolā bez uzraudzības. Iegūstot sertifikātu, profesoram tiek dota atļauja mācīt konkrētu priekšmetu līdz mūža galam. Šajā gadījumā tas ir līdzīgi, kā nopelnīt pilnvaras ASV vai Lielbritānijā. Francijā habilitācijas iegūšana ļauj profesoram pārraudzīt doktorantūras studentu veiktos pētījumus. Abās valstīs mācīšanas spējas tiek analizētas kopā ar citām prasībām.

Polijā habilitācija būtībā ir otrā līmeņa doktora grāds. Lai to nopelnītu, kandidātam pēc gadiem ilgiem pētījumiem un studijām šajā jomā ir jāpublicē disertācija. Tehniski likums ļauj profesoram, kuram ir pirmā līmeņa doktora grāds, mācīt universitātē, lai gan skolotāju reti pieņem darbā bez otrā līmeņa grāda.