Hronisks gastrīts attiecas uz ilgstošām vai atkārtotām kuņģa iekaisuma epizodēm. Gļotu oderējums, kas ieskauj kuņģa iekšpusi, var kļūt iekaisis infekcijas, ievainojumu, pārmērīgas pretiekaisuma līdzekļu lietošanas vai hroniska veselības stāvokļa dēļ. Daudzi hroniska gastrīta gadījumi netiek diagnosticēti un netiek ārstēti, jo tie neizraisa nopietnus simptomus. Ja ir simptomi, tie parasti ietver apetītes zudumu, trulas sāpes un sliktas dūšas lēkmes. Lielāko daļu gadījumu var novērst, koncentrējot ārstēšanu uz pamatcēloņa novēršanu.
Kuņģa oderējums ir mīksta, bet izturīga audu struktūra. Tas izplešas, nodrošinot vietu pārtikai un neļauj kuņģa skābei izkļūt. Tomēr, ja oderējums ir bojāts, skābes var iekļūt sienās un izraisīt hronisku kairinājumu un iekaisumu. Visbiežākais stāvokļa cēlonis ir baktērija Helicobacter pylori (H. pylori), kas ir sastopama visā pasaulē. H. pylori parasti ir nekaitīgs, taču tas var izraisīt nopietnas kuņģa infekcijas cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu.
Pārmērīga bezrecepšu pretiekaisuma līdzekļu, piemēram, aspirīna un ibuprofēna, lietošana var arī sabojāt kuņģa gļotādu un palielināt hroniska gastrīta attīstības iespējamību. Medikamentu ikdienas lietošana ieteicamajā devā vai virs tās var kairināt gļotādu tiktāl, ka tā saplīst un ļauj skābei izplūst. Augsts stresa līmenis, pārmērīga alkohola lietošana, novecošana un autoimūnas traucējumi, piemēram, kaitīga anēmija, var arī palielināt gastrīta komplikāciju iespējamību.
Dažiem cilvēkiem ar hronisku gastrītu slimības pirmajos posmos nav simptomu, ja vispār nav. Bieži simptomi ir pastāvīgas, trulas sāpes vēdera augšdaļā un grūtības ēst vairāk nekā ļoti mazas ēdiena porcijas. Svara zudums ir izplatīts, jo cilvēka apetīte samazinās. Slimībai progresējot, var rasties arī citi simptomi, piemēram, slikta dūša, vemšana un gremošanas traucējumi. Ja to neārstē, tas var izraisīt sāpīgas kuņģa čūlas un asiņainu vemšanu.
Ārsts parasti var diagnosticēt hronisku gastrītu, pārbaudot simptomus un pārbaudot asins un izkārnījumu paraugus, lai noteiktu H. pylori klātbūtni. Ja baktērija netiek atrasta, ārsts var izvēlēties pārbaudīt kuņģa gļotādu ar endoskopisku kameru vai rentgena staru, lai meklētu lielu bojājumu pazīmes. Var veikt audu biopsiju, lai noteiktu bojājuma smagumu un izslēgtu citas problēmas, piemēram, kuņģa vēzi.
Ārstēšana ir atkarīga no pamatproblēmas. Bakteriālas infekcijas parasti izzūd divu līdz četru nedēļu laikā ar perorālām antibiotikām. Autoimūnas traucējumus parasti ārstē ar recepšu medikamentiem. Pacienti tiek aicināti izvairīties no pārmērīgas pretiekaisuma līdzekļu, alkohola un kafijas lietošanas, lai samazinātu turpmāku bojājumu iespējamību. Turklāt stresa mazināšanas paņēmienu praktizēšana, regulāras fiziskās aktivitātes un veselīga uztura ievērošana var palīdzēt novērst gastrīta atkārtošanos.