Kadrēšanas ierīce ir “grāmatu galdiņa” aina, kas parādās stāsta sākumā un beigās, lai ierāmētu stāstu. Visvienkāršākajā veidā tā ir literāra vai kinematogrāfiska ierīce, ko izmanto, lai izveidotu citu stāstu. Dažos iestudējumos un publikācijās šo ierīci var izmantot ar pārtraukumiem stāsta laikā, jo skata punkts mainās starp stāsta galveno varoni un kadrēšanas ierīci. Cita veida kadrēšanas ierīce sāksies un beigsies ar grāmatskapjiem, taču lielai daļai stāsta būs arī diktora balss.
Vienkāršs kadrēšanas ierīces piemērs būtu stāsts, kurā vecs vīrietis vai sieviete runā par savu dzīvi. Galvenais stāsts attiecas uz pārdzīvojumiem, ko viņš vai viņa piedzīvoja, būdams jaunāks, un, kad viņa vai viņas jaunības epizode beidzas, stāsts atgriežas viņa vai viņas pašreizējā stāvoklī kā vecs cilvēks, kurš atceras vai atzīstas. Šī kadrēšanas ierīce tika izmantota vācu filmā Der Untergang, kas angļu valodā pazīstama ar nosaukumu Downfall, kas stāsta par Traudlu Jungi, Ādolfa Hitlera reālās dzīves sekretāri.
1987. gada filma The Princess Bride ir labs piemērs kadrēšanai, kas atkal parādās stāstījuma vidū. Tajā vectēvs lasa grāmatu savam slimajam mazdēlam; stāstu ainas veido viduslaiku komēdiju, kas veido lielāko daļu filmas. Reizēm filma atgriežas pie vectēva un mazdēla, kad viņi apspriež grāmatu, pirms atgriežas pie galvenā stāstījuma.
Kadrēšanas ierīce bieži novieto galveno stāstu citā kontekstā, salīdzinot ar mazāko stāstu, kas to ieskauj. Iepriekš minētajos piemēros viens stāsts risinās pagātnē, bet otrs ir izdomāts pasaulē, kas brīvi balstīts uz viduslaiku Eiropu. Kadrēšanas stāsta varoņi parasti ir mazāk attīstīti nekā galvenā stāsta varoņi, un arī ar viņiem parasti tiek pavadīts mazāk laika. Varoņu ierāmēšanas funkcija ir nodrošināt kontekstu galvenajam stāstam, vienlaikus pievienojot visaptverošu apakšsižetu.
Grāmatu noslēguma stāsti var arī sniegt lasītājiem vai skatītājiem papildu izšķirtspējas sajūtu. Sabrukumā Junge nožēlo, cik maz viņa darīja, lai apturētu Hitleru un viņa atbalstītājus. 1997. gada filmā Titāniks vecāka Rozijas versija spēj nomainīt citu varoni Broku iegrāmatotajās ainās. Filmā “Princeses līgava” mazdēls mācās novērtēt ne tikai savu vectēvu, bet arī stāstīšanas vērtību.
Stāstus ar kadrēšanas ierīcēm nevajadzētu jaukt ar tiem, kuriem ir paralēli stāsti, kas tiek stāstīti dažādos laika punktos. Piemēram, 2008. gada filmai The Reader ir divi sižeti; viens notiek Otrā pasaules kara laikā, kad jaunam vācu studentam ir romāns ar analfabētu tramvaja konduktori, bet otrs skatās, kā šis students, būdams pieaugušais, cīnās ar savām izvēlēm un tiek galā ar to sekām. Šie divi stāsti ir labi attīstīti un cieši saistīti, taču viens no otra neiespaido.