Kas ir iesaistīts tiesībaizsardzības pašaizsardzībā?

Termins “tiesībaizsardzības pašaizsardzība” parasti attiecas uz tiesībaizsardzības darbinieka darbībām, kuras, viņaprāt, ir pašaizsardzības nolūkos. Šāda veida pašaizsardzība rodas no citas personas apdraudējuma sajūtas, un darbinieka darbībām ir jābūt atbilstošām konkrētajai situācijai un informācijai, kas ir amatpersonas rīcībā. Kāds vienkārši kliedz uz policistu vai iet viņam vai viņai pretī, iespējams, nav pamats pašaizsardzības darbībām. Ja šī persona kliedz, turot rokās nazi vai ieroci, vai ātri uzbrūk virsniekam, amatpersona var rīkoties tādā veidā, ko varētu uzskatīt par tiesībaizsardzības iestāžu pašaizsardzību.

Tiesībaizsardzības iestāžu pašaizsardzībai, tāpat kā citiem pašaizsardzības veidiem lielākajā daļā valstu, ir jābūt saprātīgam konkrētai situācijai. Tas ietver faktu, ka virsniekam, iespējams, ir plaša apmācība fiziskajā kaujā un dažādu ieroču lietošanā. Tas nozīmē, ka tiesībsargājošo iestāžu pašaizsardzības prasībās ir jāpierāda, ka amatpersona rīkojas atbilstoši viņam izvirzītajiem draudiem.

Ja kāds policistam piedraudēja, piemēram, ar nazi, tad šaujamieroča pielietošanu pret šo personu var uzskatīt par pārmērīgu spēku. Tas ir tāpēc, ka virsniekam, iespējams, bija pieejamas citas iespējas, tostarp piparu gāze, apdullināšanas ierocis un citas nenāvējošas atbildes. Ja citi atbildību mīkstinoši apstākļi ir padarījuši šādas atbildes neiespējamas vai nepamatotas, tad nāvējoša spēka pielietošanu var uzskatīt par atbilstošu. “Saprātīga spēka” definīcija dažādās situācijās var atšķirties, un to nosaka tiesnesis vai žūrija, kas izskata konkrētu pašaizsardzības lietu, nevis atbildētājs, kurš pieprasa pašaizsardzību.