Improvizētas sprādzienbīstamas ierīces (IED) ir mazas paštaisītas bumbas, kuras nesen kļuva slavenas, kad ASV okupēja Irāku un ko izmanto, lai nogalinātu karavīrus un bojātu transportlīdzekļus. Atšķirībā no sauszemes mīnām improvizētas sprādzienbīstamas ierīces parasti tiek ražotas no gatavām sastāvdaļām, izmantojot vienkāršus instrumentus, un parasti tiek iedarbinātas, izmantojot mobilo tālruni. Improvizētu sprādzienbīstamu ierīču izmantošanu var uzskatīt par partizānu kara veidu, ko izmanto nabadzīgas valsts kaujinieki, kurus iebrūk vai ir okupējuši tehnoloģiski attīstītāki spēki. Improvizētas sprādzienbīstamas ierīces ir atbildīgas par aptuveni vienu trešdaļu no ASV militārpersonu nāves gadījumiem Irākā, un šis rādītājs ir saglabājies relatīvi nemainīgs, turpinoties okupācijai.
Improvizētu sprādzienbīstamu ierīču pievilcība slēpjas faktā, ka tās var izgatavot no gandrīz jebkura, kas eksplodē kopā ar tālvadības detonatoru. Tie ir īpaši noderīgi pilsētu teritorijās, kur okupācijas spēkiem ir grūti atšķirt nevainīgus civiliedzīvotājus no ienaidnieka kaujiniekiem, un vaininieks var izbēgt pūlī sprādziena apjukumā. Improvizētas sprādzienbīstamas ierīces var gudri paslēpt zem atkritumiem vai novietot neparedzētās vietās, piemēram, aiz kokiem vai zīmēm.
Iebrukuma haosā sakautā armija parasti atstāj daudzas tonnas sprāgstvielu, ko nemiernieki var izlaupīt. Lai gan šiem nemierniekiem var trūkt nepieciešamās tehnoloģijas, lai izmantotu sprāgstvielas, kā sākotnēji paredzēts, improvizētas sprāgstvielas var izgatavot no gandrīz jebkura. Parastā sprādzienbīstamā kravnesība var būt saistīta ar toksiskām ķīmiskām vielām vai bioloģiskiem ieročiem, piemēram, Sibīrijas mēri, kas palielina psiholoģisko baiļu faktoru. Ar pareizajām zināšanām un instrumentiem spēcīga sprāgstviela var izveidot formas lādiņu, piemēram, tādu, kāds tiek izmantots raķešu dzinēju granātās (RPG), kas rada nāvējošu plazmas strūklu, kuru nevar apturēt neviena pašreizējā bruņa. Kopš 2006. gada ASV militārpersonas iegulda daudzus miljonus dolāru ārkārtas pētniecības programmās, lai atrastu efektīvus pretpasākumus šīm mānīgajām ierīcēm.
IED ir izmantojuši Spānijas partizānu spēki pilsoņu kara laikā, baltkrievi pret nacistiem Otrā pasaules kara laikā un radikāli islāmistu kaujinieki Irākā un Afganistānā pēc ASV militārajiem iebrukumiem tur. Ir zināms, ka dažkārt šajos karstajos punktos ierodas ārvalstu speciālisti, lai palīdzētu vietējiem iedzīvotājiem būvēt IED, tādējādi palielinot risku šajā apgabalā. Iespējams, ar pareiziem atklāšanas vai neitralizācijas mehānismiem improvizētās sprāgstvielas vairs neradīs risku, taču mūsdienās to rezultātā iet bojā vai sakropļo daudzi nelaimīgie karavīri.