Kapelāns ir garīdzniecības loceklis, kas strādā laju vai nereliģiskā iestādē, piemēram, armijā, cietumā, slimnīcā vai universitātē. Citi garīdzniecības locekļi parasti strādā baznīcā vai misijā. Arvien biežāk sastopami kapelāni laiski, kuri kalpo, bet netiek ordinēti. Terminu laju kalpotājs vai garīdznieki var lietot arī attiecībā uz kapelāniem, kuri ir ordinēti, lai norādītu, ka viņi strādā ārpus reliģiskās institūcijas; tomēr šis termina lietojums vairs nav izplatīts.
Lai arī kapelāna ideja parasti ir saistīta ar Romas katolicismu vai citām kristiešu konfesijām, tā neaprobežojas tikai ar kristietību. Ir musulmaņu, ebreju un budistu ekvivalenti, piemēram, gan Lielbritānijas, gan ASV bruņotajos spēkos. Prakse, kad priesteri kalpo ārpus reliģiskām iestādēm, pastāv kopš seniem laikiem, gadsimtiem pirms Kristus laikiem.
Romas katolicismā kapelāns sākotnēji bija salīdzinoši zems garīdzniecības pārstāvis, kurš kalpoja augstākstāvošam loceklim — bīskapam un atsevišķos gadījumos uzstājās ar misi. Šīs definīcijas kapelāni joprojām kalpo pāvestam. Viduslaiku Eiropā garīdznieki bija vieni no vienīgajiem rakstpratīgajiem sabiedrības locekļiem un tāpēc kalpoja karaliskajos vai dižciltīgos galmos gan kā reliģiskie padomdevēji, gan kā sekretariāta darbinieki — tāpēc terminu garīdznieki, burtiski “no garīdzniecības”, var izmantot, lai aprakstītu biroja darbu.
Militārā kapelāna forma pastāv arī kopš viduslaiku perioda, kad garīdznieki dienēja uz Anglijas militārajiem kuģiem. Militāriešiem visā pasaulē ir kapelāni, lai gan viņu pakāpe un kvalifikācija ir ļoti atšķirīga. Dažās valstīs militārais kapelāns ir karavīrs ar teoloģisku izglītību, savukārt citās kapelāns ir civilpersona, kaut arī ordinēts priesteris. Saskaņā ar Ženēvas konvencijām militārais kapelāns ir nekaujnieks, kuram nav tiesību piedalīties kaujā. Turklāt kapelānu nedrīkst turēt kā karagūstekni, bet ienaidnieks to var paturēt, lai kalpotu karagūstekņiem.