Kas ir militārais kapelāns?

Kapelāna ikdiena ir daudz plašāka par dievkalpojumu vadīšanu. Viņš uzturas vienībā, piedalās mācībās un starptautiskajās operācijās, runā ar karavīriem par ģimenes problēmām, šaubām, zaudējumu un vainas izjūtu, apmeklē ievainotos slimnīcā un vada sēru ceremonijas. Liela daļa darba ir klusa klātbūtne: kapelāns ir cilvēks, pie kura var vērsties bez pieraksta un bez ieraksta dienesta dokumentos, un tieši šī pieejamība padara viņu noderīgu tur, kur hierarhija citādi apgrūtina sarunu. Praksē kapelāns bieži ir arī pirmais, kurš pamana, ka vienībā kāds ilgstoši norobežojas vai sācis dzert vairāk nekā agrāk.

Juridiski kapelāna statuss ir īpašs. Starptautiskās humanitārās tiesības garīgo personālu neuzskata par kaujas dalībnieku, un sagūstīšanas gadījumā tam pienākas īpaša aizsardzība: pēc Ženēvas konvencijām garīdznieku neuzskata par karagūstekni parastā nozīmē un tam saglabā iespēju turpināt pienākumus pie saviem cilvēkiem. No tā izriet praktiskās sekas: kapelāns dienestā parasti nenes ieroci un nepiedalās kaujas darbībās, taču viņam jābūt fiziski un psiholoģiski sagatavotam darbam sprieguma apstākļos, jo viņš atrodas turpat, kur pārējie.

Konfesionālā piederība kapelānam ir, bet viņa pienākums attiecas uz visiem. Praksē tas nozīmē, ka kapelāns sniedz atbalstu arī citticīgam vai nereliģiozam karavīram un vajadzības gadījumā palīdz sazināties ar attiecīgās konfesijas garīdznieku. Sarunas saturs tiek uzskatīts par uzticētu konfidenciāli, un tieši tāpēc kapelāna loma atšķiras no psihologa lomas, kurš strādā ar diagnostiku, terapijas metodēm un dienesta atzinumiem. Konfidencialitātei ir robežas, ko nosaka likums un iestādes iekšējā kārtība, tāpēc, ja tas ir svarīgi, to ir normāli pajautāt sarunas sākumā.

Ir vērts saprast arī to, ko kapelāns nedara. Viņš nav disciplīnas vai izlūkošanas instruments, nevāc ziņas par kolēģiem un nepieņem lēmumus par dienesta gaitu. Viņš neordinē ārstēšanu, neizraksta zāles un neaizstāj komandiera atbildību par padotajiem. Viņš arī nepārliecina mainīt ticību: atbalsts nav atkarīgs no tā, vai cilvēks kaut kam tic. Tieši šo robežu skaidrība ir iemesls, kāpēc karavīri kapelānam uzticas.

Latvijā kapelāni darbojas ne tikai bruņotajos spēkos. Kapelānu dienesti izveidoti arī ieslodzījuma vietās, slimnīcās, policijā un robežsardzē, un to darbības kārtību nosaka valsts un konfesiju vienošanās, kas nostiprināta normatīvajos aktos. Šo institūtu nevajadzētu jaukt ar draudzes mācītāja amatu: kapelāns strādā konkrētā iestādē, ievērojot tās iekšējo kārtību, viņa darba laiks un pakļautība izriet no dienesta, un viņa algotājs ir valsts, nevis draudze.