Kondensators ir instruments, kas sastāv no divām vadošām plāksnēm, no kurām katrai ir pretējs lādiņš. Šīs plāksnes ir atdalītas ar dielektrisku vai cita veida izolatoru, kas palīdz tām uzturēt elektrisko lādiņu. Kondensatoros tiek izmantoti vairāku veidu izolatori, tostarp keramikas, poliestera, tantala gaisa un polistirola izolatori. Citi izplatīti izolatori ir gaiss, papīrs un plastmasa. Katrs no tiem efektīvi neļauj plāksnēm pieskarties viena otrai.
Pastāv vairāki dažādi kondensatora izmantošanas veidi, piemēram, analogo signālu un digitālo datu uzglabāšanai. Cits veids tiek izmantots telekomunikāciju iekārtu nozarē, lai pielāgotu telekomunikāciju iekārtu frekvenci un regulēšanu. To bieži sauc par mainīgu kondensatoru. Kondensators ir ideāli piemērots arī elektronu uzglabāšanai, taču tas nevar tos radīt.
Pirmais kondensators bija Leidenas burka, ko izgudroja Nīderlandes Universitātē 18. gadsimtā. Tas sastāv no stikla burkas, kas pārklāta ar metālu no iekšpuses un ārpuses. Stienis ir savienots ar iekšējo metāla pārklājumu, izlaiž cauri vākam un tiek papildināts ar metāla lodi. Tāpat kā visos kondensatoros, burkā ir pretēji uzlādēts elektrods un plāksne, kas ir atdalīta ar izolatoru. Leidenas burka ir izmantota, lai veiktu eksperimentus ar elektrību simtiem gadu.
Kondensatoru var izmērīt spriegumā, kas katrā no abām iekšējām plāksnēm atšķiras. Abas plāksnes ir uzlādētas, bet strāva plūst pretējos virzienos. Kondensatorā ir 1.5 volti, kas ir tāds pats spriegums, kāds ir parastajā AA akumulatorā. Kad tiek izmantots spriegums, viena no divām plāksnēm tiek piepildīta ar vienmērīgu strāvas plūsmu. Tajā pašā laikā strāva plūst prom no otras plāksnes.
Lai izprastu sprieguma plūsmu kondensatorā, ir lietderīgi aplūkot dabā sastopamos piemērus. Līdzīgi darbojas, piemēram, zibens. Mākonis attēlo vienu no plāksnēm, bet zeme – otru. Zibens ir uzlādes faktors, kas pārvietojas starp zemi un mākoni.