Kas ir Konfūcijs?

Konfūciānisma reliģija savu nosaukumu ieguvusi no Konfūcija vārda un balstās uz viņa rakstiem. Šie raksti bija paredzēti kā padomi Ķīnas valdniekiem sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, un vēlāk tos pētīja Konfūcija sekotāji. Turklāt viņa sekotāji ienesa budisma un daoisma idejas, jo konfūcisms no Ķīnas izplatījās citās Āzijas valstīs, tostarp Korejā, Japānā un Vjetnamā.

Viena no idejām, ko uzsvēra Konfūcijs, bija “skaista uzvedība”. Viņš domāja, ka, ja ikviens sabiedrībā varētu sasniegt “skaistu uzvedību” vai to, ko viņš uzskatīja par pareizu, sabiedrība varētu kļūt perfekta. Tas ietvēra izvairīšanos no jebkādām ekstremālām darbībām un emocijām, uzmanīgu attieksmi pret citiem, ģimenes cienīšanu un senču pielūgšanu.

Iespējams, ka Konfūcijs neuzskatīja sevi par reliģijas dibinātāju. Viņš bija filozofs, nevis pravietis, un neuzsvēra garīgumu, bet gan noteiktu uzvedību un būšanu labam pilsonim. Viņš uzskatīja, ka piecas attiecības veido stabilas, laimīgas sabiedrības pamatu. Šīs piecas attiecības ietver attiecības starp valdnieku un pavalstnieku, vecāko brāli un jaunāko brāli, tēvu un dēlu, vīru un sievu, kā arī attiecības starp diviem draugiem.

Pēc viņa nāves Konfūcija mazdēls un mācekļi turpināja izplatīt viņa filozofiju. Konfūcijs tiek uzskatīts par lielisku skolotāju, nevis par dievu. Viņš ir labi pazīstams ar saviem teicieniem, piemēram, “Ko nevēlies sev, to nedari citiem” un “Cieni sevi, un citi cienīs tevi”. Rituāli, kas stiprina piecas attiecības, ir svarīgi viņa mācību sekotājiem.

Konfūcijs nomira 479. gadā p.m.ē. Viņa dzimtā pilsēta Kufu pēc viņa nāves kļuva plaši pazīstama, un tagad to apmeklē daudzi tūristi, kā arī Ķīnas pilsoņi, kas vēlas apmeklēt tuvējos tempļus un Konfūcija kapu. Nav skaidrs, vai Konfūcijs būtu piekritis daudzajiem viņam veltītajiem tempļiem, vai arī viņš būtu vēlējies, lai viņa sekotāji turpinātu viņa mācības un nepadarītu viņu par godināšanas objektu.