Pirms datorizētās attēlveidošanas tehnoloģijas izstrādes ārstiem bieži bija jāveic izpētes operācija, lai noteiktu orgānu un mīksto audu novirzes. Tagad medicīnas speciālistiem ir plašs iztēles iekārtu klāsts, kas palīdz diagnosticēt un ārstēt slimības. Kontrasta skenēšana ir attēlveidošanas tests, kurā izmanto kontrastvielu vai krāsvielu, lai izceltu noteiktu ķermeņa zonu. Šīs pārbaudes ļauj ārstiem identificēt dažus audzējus un citas problēmas, kuras nebūtu redzamas ar citiem līdzekļiem.
Viena no populārākajām attēlveidošanas iekārtām ir datorizētā aksiālā tomogrāfija, kas pazīstama kā CT vai CAT skenēšana. Šī iekārta var pārbaudīt gandrīz visas ķermeņa daļas, izņemot krūtis, mīkstos audus ap locītavām un dzemdniecību. CT izmanto datorus un jonizējošo starojumu, lai izveidotu iekšējo orgānu, asinsvadu attēlus un trīsdimensiju kaulu attēlus.
Lai gan ne katrs CT tests ir kontrasta skenēšana, daudziem ir nepieciešams izmantot kontrastvielu. Jods ir krāsviela, ko visbiežāk izmanto ar CT vai rentgena stariem. Tas absorbē rentgena fotonus, tāpēc rentgena stari tos neuztver. Tas rada izceltu efektu, izceļot orgānu, asinsvadu vai audu zonu.
Kontrasta skenēšanu var veikt arī ar magnētiskās rezonanses attēlveidošanas (MRI) un magnētiskās rezonanses angiogrāfijas (MRA) aparatūru. Šīs iekārtas izmanto magnētus un radioviļņus, lai izveidotu iekšējo audu vai asinsvadu attēlus. Atkarībā no testa MRI izmeklējumā var izmantot vai neizmantot kontrastvielu. MRA testos vienmēr izmanto kontrastvielu.
MRI un MRA kontrasta skenēšana parasti izmanto elementu gadolīniju, kas maina audu magnēta īpašības. Tas padara audus baltus, atšķirot tos no apkārtējās vielas. Lai gan pret gadolīniju ir mazāk reakciju nekā pret jodu, tas var izraisīt dzīvībai bīstamu slimību pacientiem ar nieru darbības traucējumiem.
Kontrasta skenēšanai izmantoto krāsvielu var ievadīt iekšķīgi, intravenozi (IV), rektāli vai retos gadījumos ieelpojot. Daži testi ietver šo metožu kombināciju. Ievadīšanas metode ir atkarīga no veicamā testa. IV kontrasta skenēšana tiek izmantota, lai izceltu asinsvadus vai orgānu audu struktūru, piemēram, smadzenes, sirdi, mugurkaulu, aknas un nieres. Populārākā IV kontrastviela ir jods, kas ātri iziet cauri organismam.
Perorāli ievadāmo krāsvielu parasti izmanto ar kontrasta skenēšanu, pārbaudot vēderu un iegurni. Visizplatītākā perorālā kontrastviela ir bārija sulfāts, kas vājina rentgena staru, izceļot zonu, kurā ir līdzeklis. Rektāli ievadāmās krāsvielas satur arī bāriju. Šie testi parasti pārbauda resno zarnu, urīnpūsli, dzemdi vai citus orgānus vēdera lejasdaļā. Gāzu kontrastvielas ieelpošana notiek ļoti reti, un to izmanto tikai noteiktiem smadzeņu un plaušu izmeklējumiem.
Bārija blakusparādības var būt aizcietējums un metāla garša. Joda līdzekļi, ko ievada IV, var izraisīt plašāku reakciju klāstu. Visbiežāk tie ir pietvīkuma sajūta, apsārtums, slikta dūša vai reibonis. Nopietnākas sekas ir saīsināta elpošana, asins recekļi un alerģiskas reakcijas. Pacientiem ar alerģijām, astmu, sirds slimībām, diabētu un nieru vai vairogdziedzera slimībām ir lielāks risks.
Kontrasta skenēšana ir ārkārtīgi vērtīgs līdzeklis slimību diagnosticēšanai, iekšējo bojājumu un citu anomāliju novērtēšanai. Lai gan ir iespējamas reakcijas uz kontrastvielu, tās ir reti sastopamas, un parasti labāk ir veikt pārbaudi, nevis atstāt slimību vai stāvokli neārstētu. Strādājot ar pacientu, kuram iepriekš ir bijušas reakcijas vai kurš tiek uzskatīts par paaugstinātu risku, tehniķis parasti kā profilakses līdzekli ievada antihistamīna līdzekli.