Kritiskā esejā parasti tiek apskatīta kāda radoša darba, piemēram, filmas, romāna vai lugas, īpaša īpašība. Esejas autors nesniedz savu viedokli par darbu, bet gan analīzi, ko var pamatot ar ārējiem avotiem. Kritisko eseju autori parasti izklāsta savu galveno ideju sākumā, kam seko argumentu un pierādījumu apraksts, kas atbalsta vai iebilst pret centrālo ideju. Eseja parasti beidzas ar secinājumu.
Angļu literatūras un kompozīcijas nodarbībās studentiem parasti būs jāvingrinās rakstīt kritisku eseju. Viena no galvenajām šāda veida eseju problēmām ir tā, ka skolēni dažkārt var izvēlēties tēmas vai nosaukumus, kas nav pietiekami šauri. Kritiskajā esejā ir svarīgi koncentrēties uz kādu ļoti specifisku radošā darba īpašību vai noteiktu leņķi. Piemēram, indivīds varētu vēlēties koncentrēties uz filmas kinematogrāfijas izmantošanu, lai vizuāli paziņotu tās nozīmi, nevis visu scenāriju vai sižetu.
Kritiskajā esejā parasti izmantotais tonis un stils ir objektīvs, nevis subjektīvs. Tas nozīmē, ka autors cenšas no analīzes izolēt savu viedokli un perspektīvu. Tā vietā viņš izmanto citu radošo darbu piemērus, kuros varētu būt izmantotas tās pašas metodes vai ekspertu redakcionālās atsauksmes. Kritiskās esejas autors savu analīzi varētu arī pamatot ar vēsturiskiem faktiem un gadījumu apskatiem.
Argumenti un galvenās kritisko eseju idejas liek lasītājam citādā veidā paskatīties uz analizējamo radošo darbu. Esejas mērķis ir izglītot lasītājus par idejām un darba aspektiem, ko viņi, iespējams, iepriekš nebija apsvēruši vai pamanījuši. Kritiska eseja faktiski var piedāvāt jaunu ideju par to, ko grāmata vai luga sazinās tās galvenās tēmas ziņā.
Pirms esejas rakstīšanas autors bieži veic radošā darba analīzi. Viņš mēģina izdalīt radītāja iecerēto nozīmi un vērtības. Dažkārt ir noderīgi aplūkot citus radošos darbus ar līdzīgu tehniku vai stilu, lai vilktu paralēles. Autors var arī iepazīties ar radītāja mentoru vai ietekmju darbiem, lai pamatotu jebkādas sakarības starp atsevišķu radošo darbu un lielāku mākslas kustību.
Secinājums bieži vien apkopo galvenos punktus, kas izklāstīti visā esejā. Tas parasti atkārto galveno domu vai argumentu un sniedz apstiprinošo pierādījumu kopsavilkumu. Secinājums kritiskā esejā nesniedz nekādus ieteikumus vai viedokli.