Labdarības fonds ir organizācijas veids, ko dažādos veidos nosaka tiesību sistēmas visā pasaulē. Jau 1601. gadā labdarību definēja Lielbritānijas tiesību sistēma Charitable Uses Act. Tieši šajā dokumentā pirmo reizi tika izstrādāts konkrēts šo organizāciju tiesiskais regulējums.
Likuma mērķis bija iegūt zināmu kontroli pār to, kā tiek izlietota labdarībai paredzētā nauda, lai novērstu “krāpšanu uzticības un nolaidības pārkāpumus” (no Labdarības izmantošanas likuma teksta, Anglija, 1601). Pēc tam, kad tika uzskaitīti vairāki labdarības mērķi, tostarp “nabaga jaunavu laulības”, ievainoto karavīru palīdzība un materiālā palīdzība nabadzīgajiem, dokumentā tika piešķirta vietējo bīskapu jurisdikcija pār labdarības organizācijām viņu apgabalos. Tikai 21. gadsimtā tika pieņemts jauns visaptverošs tiesību akts, kas aizstāja Labdarības izmantošanas likumu un tā turpmākās interpretācijas labdarības fondu darbību regulējumā.
Parasti labdarības fondu misija ir palīdzēt trūcīgām personām vai pat valstīm dažādos veidos un situācijās. To darbības joma ir plaša, aptverot jebko, sākot no palīdzības sniegšanas cilvēkiem, kuri nevar atļauties iegūt izglītību, nodrošinot pārtiku un pajumti bezpajumtniekiem vai medicīnisko aprūpi pacientiem, kuri cieš no noteikta stāvokļa.
Likumi, kas regulē labdarības fondu darbību visā pasaulē, parasti tiem paredz fiskālos atvieglojumus un nodokļu atbrīvojumus. Labdarības fondi ietilpst bezpeļņas organizāciju kategorijā. Pretēji izplatītajam uzskatam, tas nenozīmē, ka viņi nevēlas gūt peļņu, bet tikai to, ka ikreiz, kad viņiem ir peļņa, tā ir atkārtoti jāiegulda fonda projektos, nevis jāsadala starp tā partneriem vai biedriem.
Lai gan jēdzieni bezpeļņas organizācija, nevalstiskā organizācija (NVO) un labdarības fonds bieži pārklājas, tie nav viens un tas pats. Piemēram, fonds, kas izveidots, lai atbalstītu bērnus ar vēzi neattīstītā valstī, varētu būt nevalstiska organizācija, ja valdība nekādi neiesaistās tās darbībā, un tā būtu arī bezpeļņas organizācija. Taču bezpeļņas organizācijām un NVO ir jāizpilda noteiktas prasības, lai iegūtu nodibinājuma statusu.
Labdarības fondi bieži tiek dibināti ar kādas personas vai personu grupas ziedojumu. Pēc tam fonda biedru pienākums ir nodrošināt, lai līdzekļi tiktu atjaunoti, izmantojot līdzekļu vākšanas pasākumus, un uzraudzīt, vai fonda naudas izlietošanas veids atbilst tā misijai.
Lai gan idejas par to, kas ietilpst labdarības fonda juridiskajā kategorijā, visā pasaulē ir dažādas, globalizācija liecina par tendenci samazināt plaisu starp reģionālajiem noteikumiem. Internets ir arī ļāvis labdarības fondiem atrast ziedotājus tieši, bez starpniekiem un ar minimāliem reklāmas izdevumiem. Mūsdienu pasaulē gandrīz ikviens, kam ir cēls mērķis, var uzsākt filantropisku projektu un iegūt atbalstu. Tomēr ne visi šie centieni tiks juridiski atzīti par nodibinājumiem, ja vien tie neatbilst vietējiem noteikumiem.