Lielbritānijas mārciņa ir sterliņu mārciņas neformālais nosaukums, Lielbritānijas un tās teritoriju valūtas vienība. Tā ir ceturtā visvairāk tirgotā valūta pasaulē pēc ASV dolāra, eiro un Japānas jenas, un tā ir trešā lielākā rezerves valūta aiz ASV dolāra un eiro. Tā kā tā ir brīvi tirgota valūta, mārciņas vērtība mainās attiecībā pret citām valūtām.
Lielbritānijas mārciņas monētas pirmo reizi parādījās ap 1489. gadu, un šiliņš tika ieviests divus gadus agrāk. Sākotnēji Lielbritānijas mārciņa tika sadalīta divdesmit šiliņos, un katrs šiliņš bija divpadsmit pensu (vai penniju) vērts. 1971. gadā Lielbritānija nolēma likvidēt šiliņu un decimalizēt Lielbritānijas mārciņu, lai viena mārciņa būtu vienāda ar simts santīmiem. Decimalizētais penss tika kalts kā “jaunais penss” līdz 1981. gadam.
Lielbritānijas mārciņas vērtība bija saistīta ar zeltu līdz 1946. gadam, kad tā kļuva pilnībā konvertējama kā nosacījums ASV piedāvātajam aizdevumam. Pēc saistību pārtraukšanas no zelta standarta, Lielbritānijas mārciņa tika mainīta pret vairākām valūtām, tostarp ASV dolāru un Vācijas Vācijas marku. 1992. gadā Lielbritānijas mārciņa tika noteikta DM 2.95 vērtībā, kad tā pievienojās Eiropas valūtas kursa mehānismam (ERM), taču valdībai nācās lauzt vienošanos, kad valūtas maiņas kurss izrādījās neizturīgs. 1998. gadā valdība atkal mainīja Lielbritānijas mārciņu pret Vācijas marku ar labākiem rezultātiem. Tā kā valūtas kurss tika noteikts zemāks, Lielbritānija varēja eksportēt vairāk preču. Lielbritānijas ekonomisko panākumu rezultātā 90. gadu beigās mārciņas vērtība pieauga, un eksporta likmes atkal samazinājās.
Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā Lielbritānijai ir bijusi iespēja Lielbritānijas mārciņas vietā izmantot eiro, taču lēmums nav bijis populārs lielākajai daļai britu sabiedrības. Daudzi Lielbritānijas pilsoņi ir pretojušies valsts simbola zaudēšanai, savukārt citi ir nobažījušies, ka pāreja uz eiro radīs ekonomiskas grūtības, jo viņu procentu likmes pieaugs, tiklīdz viņu valūta tiks piesaistīta Otrajam Eiropas valūtas kursa mehānismam (VKM II). Pašlaik Lielbritānijas mārciņa ir aizsargāta no eiro, izmantojot atteikšanās līgumu, bet galu galā visas Eiropas Savienības valstis izmantos eiro kā savu valūtu.