Literārais konflikts ir galvenā iezīme, ap kuru griežas lielākā daļa daiļliteratūras stāstu gan romānos, gan īsos stāstos vai citos formātos. Tas ietver dažādus viedokļus starp stāsta varoņiem vai arī var ietvert konfliktus starp varoņiem un viņu vidi, starp tehnoloģiju veidiem, pretrunīgus uzskatus par realitāti un daudz ko citu. Šie dažādie viedokļi stāstā var tikt izteikti vardarbīgi, taču tikpat iespējams, ka tie ir ideoloģiski un veids, kā noteikt varoņu dzīvesveidu. Literatūra izmanto literārus konfliktus, lai sniegtu stāstiem tūlītēju un aizraujošu sajūtu, kāda tiem citādi nebūtu.
Atšķirībā no ikdienas, kur lielākā daļa cilvēku cenšas izvairīties no konfliktiem, literatūras valodā tā ir būtiska sastāvdaļa, kas padara stāstu lasīšanas vērtu. Tas ir tāpēc, ka literāro konfliktu izmantošanai ir īss raksturs un vide tiek attēlota asāk nekā parasti notikumi. Kad tiek atklāts stāsta sižets un varoņu nolūki, literārais konflikts sniedz lasītājam izpratni par stāstījuma, dialoga un notiekošās darbības motivāciju. Lasītājs iegūst sajūtu, kuru pusi viņš vai viņa atbalstītu, jo konflikts atklāj notiekošā patieso būtību.
Tādus tēlus kā slavenais Šerloka Holmsa detektīvs, ko radījis angļu rakstnieks sers Arturs Konans Doils, noteica konflikti, ar kuriem viņi saskaras regulāri. Holmss ne tikai nemitīgi cīnījās pret nežēlīgiem noziedzniekiem, bet arī galvenais no tiem bija viņa intelektuālais līdzsvars Moriartija noziedzīgā gudrībā. Moriartija rīcība definēja Holmsu kā varoni, kas cīnās par likuma varu civilizētā sabiedrībā. Moriartijs ar savu milzīgo noziedzīgo uzņēmējdarbību un nežēlīgo vēlmi ātri likt Holmsam mierā pārstāvēja cilvēka dabas barbariskāko pusi.
Polarizējošs literārais konflikts starp stāsta galvenajiem varoņiem ir acīmredzams literārās ierīces izmantošanas piemērs. Tomēr konflikts starp cilvēkiem nekādā ziņā nav autoru dominējošā metode. Stāstīšanas vēsture atspoguļo ļoti dažādus literāros konfliktus, sākot no cilvēces cīņas pret dieviem grieķu un romiešu laikos, ko veica varoņi, piemēram, Herakls, līdz cīņai pret bezsejas politiskajām sistēmām, kas patvaļīgi nosaka realitāti, kā tas ir Džordža Orvela slavenajā romānā 1984.
Literāro konfliktu izmantošanas diapazons var būt diezgan pārsteidzošs. Papildus personāžiem, kas darbojas viens pret otru, dabu vai neskaidri definētām politiskām organizācijām, viņi var arī nonākt tiešā konfliktā pret sevi un viņu prātā slēptajām bailēm. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir 19. gadsimta angļu rakstnieka Čārlza Dikensa stāsta “Ziemassvētku dziesma” Ebenēzers Skrūds. Skrudžs cīnījās pret spokiem, kuri viņam skaidri un smalki attēloja viņa mantkārīgo, uz sevi vērsto dzīvi. Iespējams, ka Dikenss ir uzrakstījis stāstu ar nolūku, lai tas būtu morāles stāsts par līdzjūtīgu, jēgpilnu dzīvi, nevis kā garīgo būtņu faktisko apmeklējumu attēlojums. Šķiet, ka vairāki ievērojamie Dikensa laika skopuļi tika izmantoti kā tēlu kontūras Skrūda aprakstam.
Literārā konflikta tēma var ietvert jebko, sākot no sarežģītiem stāstiem par reanimētiem līķiem, piemēram, Mērijas Šellijas filmā Frankenšteins, līdz lielajam baltajam valim Melvilas filmā Mobijs Diks vai ikdienas izaicinājums Čārlijam Braunam spert futbolu Čārlza Šulca slavenajā komiksā Peanuts. Tas var ietvert tādas kopīgas cilvēku iezīmes kā vecums, dzimums vai ekonomiskais stāvoklis vai cīņas starp cilvēkiem un mašīnām, citplanētiešiem vai maģiskām radībām, kā tas bieži tiek attēlots zinātniskās fantastikas un fantāzijas romānos. Literārais konflikts ir svarīgs, jo tas nosaka varoņu unikalitāti un atklāj viņu iekšējo domāšanu. Tas atklāj, kāpēc viņi liek savu dzīvi motivācijai, kas citādi varētu šķist muļķīga. Intīms ieskats varoņa motivācijās, izmantojot literāro konfliktu, ļauj nodibināt dziļu saikni un līdzjūtību pret varoni, kas galu galā var pārveidot arī lasītāja dzīvi.