Matthiola ir augu ģints, kas ir daļa no Brassicaceae dzimtas. Tas tika nosaukts itāļu botāniķa Pjerandrea Matioli vārdā. Ģints satur apmēram 50 viengadīgo un daudzgadīgo garšaugu sugas, kuru dzimtene ir Austrumāfrika un Ziemeļāfrika, Eiropa un Āzija. Lielākajai daļai sugu ir cieši salikti ziedi, kas aug uz tapas. Tos izmanto kā grieztus ziedus jauktām ziedu kompozīcijām un kā ziedošus krūmus puķu dobēm vai apmalēm.
Matthiola ģints augi tiek audzēti visu gadu, bet sezonas maksimums ir no janvāra līdz oktobrim. Dažas no visbiežāk audzētajām šķirnēm ir Matthiola incana ar rozā purpursarkaniem ziediem un Matthiola longipetala ar gaiši violetiem līdz baltiem ziediem. Citas šīs ģints šķirnes ražo sarkanus, dzeltenus, krēmkrāsas un persiku krāsas ziedus.
Veiksmīga šīs ģints auga izveidošana ir atkarīga no augsnes stāvokļa dārzā. Parasti smilšmāla vai smilšaina augsne, kas ir nedaudz sārmaina, nodrošinās vislabāko atbalstu augošajam mattiola augam. Tam vajadzētu būt arī labi nosusinātam. Šī augu ģints dod priekšroku pilnai saules gaismai, bet var attīstīties arī daļēji ēnā.
Parasti Matiola augi ir izvietoti robežās ar līdzīga izmēra krūmiem gar ieejas vai piebraucamiem ceļiem. Dārzos augus grupē kopā ar citiem ziedošajiem augiem. Kā griezts zieds, šī ģints saglabās dzīvīgumu 5-7 dienas vāzē.
Parasti, lai uzturētu Matthiola ģints ziedošus augus, ir nepieciešams diezgan daudz darba. Novītušas ziedu vārpas tiek noņemtas pie tuvākā ziedošā sānu dzinuma. Rudenī visu augumu ieteicams apgriezt līdz zemes līmenim. Lai izvairītos no sēnīšu augšanas, ir nepieciešams regulāri savākt uz zemes nogulsnētas augu atliekas, tostarp lapas un zarus.
Bieža sēnīšu infekcija, ar ko slimo Matthiola incana, ir peroniskā miltrasa. Tas izraisa baltas vai gaiši violetas krāsas pelējuma veidošanos uz auga lapām. Zem tā lapas ir bojātas un kļūst dzeltenas. Slimību var novērst, izmantojot fungicīdu un izmantojot pilienveida apūdeņošanu, nevis laistīšanu virs galvas.
Šo ģints ietekmē arī kukaiņu, īpaši laputu, bojājumi. Tie uzbrūk auga lapām, izraisot to deformāciju un dzeltēšanu. Kukainis uz auga atstāj arī lipīgus atlikumus, kas darbojas kā inkubācijas vide noteiktām sēnīšu sporām. Vislielākās bažas rada sodrējušais pelējums, kas var nomelnot auga lapas un stublājus. Lai iznīcinātu laputis, parasti izmanto insekticīdu ziepes.