Pļāpāšana ir saziņas veids, kas sastopams agrīnā primārās valodas apguvē, kurā zīdainis rada dažādas vārdu skaņas bez raksturīgās nozīmes. Šis laika periods parasti seko vēdināšanai un parāda zīdaiņa attīstību, kad viņš vai viņa sāk veidot precīzākas vārdu skaņas. Būtībā ir divu veidu pļāpāšana: redublikatīvais, kurā zīdainis atkārtoti izdod vienu un to pašu skaņu, un raibā, kurā skaņas mainās vienas burkšķinātas stīgas laikā. Šim laika posmam zīdainim parasti seko vārdu izstrāde ar īpašu nozīmi, turpinot valodas apguvi.
Lai gan pļāpāšanas mērķis var būt nedaudz apstrīdams, lielākā daļa valodnieku uzskata, ka zīdaiņi to izmanto kā veidu, kā praktizēt un attīstīt valodu. Zīdainis parasti sāk pļāpāt aptuveni 12 mēnešu vecumā, dažreiz agrāk un dažreiz vēlāk. Tas seko vēdināšanas fāzei, ko pārdzīvo daudzi zīdaiņi, kurā viņi izdod dzirdamas skaņas, kas bieži vien sastāv galvenokārt no patskaņu skaņām un ne vienmēr atbilst skaņām, ko izmanto vārdu veidošanai. Tomēr, kad bērns sāk pļāpāt, skaņas attīstās un ietver līdzskaņus un citas skaņas, ko izmanto sarunvalodas izveidē.
Pamatā ir divi galvenie pļāpāšanas veidi, kas ir sadalīti un balstās uz zīdaiņa radīto skaņu veidiem. Reduplikācijas forma rodas, kad zīdainis izdod vienu skaņu, kas tiek atkārtota, piemēram, “da-da-da-da” vai “la-la-la-la-la”, bieži vien šortos skaņas pārrāvumos; daudzi agrīni runātie vārdi, piemēram, “mamma” un “tētis”, ir balstīti uz to, cik viegli zīdaiņi var radīt šīs skaņas. Raibā muldēšana rodas, ja zīdainis rada vienkāršas skaņas, kas nav balstītas uz atkārtošanos, piemēram, “la-do-ma-ga-ba”. Lai gan šīs skaņas var būt atskaņas vai šķist līdzīgas, šī veidlapa parāda, ka zīdainis izmanto dažādas vārdu skaņas.
Pļāpāšana ir svarīgs valodas attīstības posms, jo zīdaiņi jau agrīni saprot noteiktus lingvistiskos jēdzienus. Pļāpāšanas laikā zīdaiņi runājot bieži izrāda dažāda veida locījumus, paaugstinot balss augstumu un skaļumu visā skaņu virknē. Šajā attīstības fāzē zīdaiņi var arī mācīties un demonstrēt “pagriezienus”, kas nozīmē, ka vecākiem un citiem vajadzētu mijiedarboties ar zīdaiņiem, kad viņi pļāpā, lai parādītu, kā sarunā tiek lietota valoda. Pēc šī attīstības posma zīdainis bieži sāk veidot atsevišķus vārdus, parasti īsus vārdus, piemēram, “uz augšu” vai “lūdzu”, un, attīstoties, bērns, visticamāk, mazāk pļāpās un lieto formālus vārdus.