Nabassaite, kas pazīstama arī kā funis, ir caurule, kas atrodama placentas zīdītājiem, kas savieno nedzimušo dzīvnieku ar tā placentu. Placenta darbojas kā barjera dzemdē, kas novērš daudzu kaitīgu vielu iekļūšanu, kā arī enerģijas un asiņu krātuve jaunattīstības embrijam vai auglim.
Nabassaite laiž asinis starp augli un placentu. Šīs asinis ir ļoti uzlādētas ar skābekli, lai auglis būtu dzīvs un vesels bez tieša gaisa avota. Pēc piedzimšanas aukla tiek pārrauta un vai nu tiek noņemta, vai nokrīt, atstājot nelielu rētu – pareizi pazīstamu kā nabu, vairāk pazīstamu kā nabu vai vēdera pogu.
Nabassaites pēdējos gados ir kļuvušas ļoti svarīgas, jo ir atklāts, ka tās ir bagātīgs cilmes šūnu avots. Daudzas grupas, kas atbalsta cilmes šūnu izpēti, ir norādījušas uz to kā gatavu cilmes šūnu avotu, kam nav nepieciešami aborti. Vecāki bieži pievēršas sava bērna nabassaites asins cilmes šūnu iesaldēšanai, ja viņiem tās vēlāk dzīvē būs vajadzīgas.
Vārds nabas nāk no latīņu vidējā umbilicalis, kas nozīmē “naba”, un pirmo reizi lietots 18. gadsimta vidū. Metaforiskā nozīmē aukla tiek lietota, lai apzīmētu ciešu saikni starp māti un viņas pēcnācējiem – tātad “nabas saites pārgriešana” kļūst par izteicienu kļūt neatkarīgākai pasaulē.
Vairākos pētījumos nabassaites garums ir saistīts ar augstu augļa anomāliju un nedzīvi dzimušu bērnu risku. Lai gan šie pētījumi vēl nav pārliecinoši, šķiet, ka pierādījumu kopums pieaug un liecina par korelāciju. Dzimšanas brīdī cilvēka nabassaites garums ir no 15 līdz 23 collām (40-60 cm), lai gan retos gadījumos variācijas var būt ekstrēmākas.
Noslīdējusi (nevietā) nabassaite var radīt vairākas problēmas nedzimušam auglim. Visbiežāk augli var nožņaugt nabassaites un nomirt dzemdē, vai arī nabassaite var tikt samezglota vai savīta tādā mērā, ka asins plūsma ir stipri ierobežota, izraisot smagu smadzeņu bojājumu vai nāvi. Nabas saišu prolapsu gadījumos ķeizargrieziens bieži vien ir vienīgā reālā iespēja glābt augļa dzīvību.