Nanosintakse ir interesanta valodniecības daļa, kurā eksperti apsver mazākus sintakses bitus, kas veido lielākas sintaktiskās struktūras. Konkrēti, nanosintakses disciplīnā zinātnieki izvirza teoriju, ka sintaksi var sadalīt daļās, kas ir mazākas par vārdiem vai saprotamām zilbēm. Šī salīdzinoši jaunā zinātne aizsākās 1990. gadu sākumā, lai gan dažas teorijas, iespējams, tika izvirzītas jau krietni agrāk.
Viena no idejām nanosintaksē ir saistīta ar valodas vienumu, ko sauc par “morfēmu”. Morfēma tradicionāli bija mazākais sintakses elements, pirms nanosintakse izvirzīja valodas apakšmorfēmas vienību. Morfēma ir jebkura vārda daļa, kurai ir sava nozīme, piemēram, apsveriet veidu, kā prefikss “dis” maina vārda nozīmi.
Turpretim nanosintaksē ir teorija, ka valodas vienības var sadalīt daudz mazākās atsevišķās skaņās vai citās mazās vienībās, kas, šķiet, nav neatkarīgi nozīmīgas. Vispārīgākā šī termina definīcija tomēr ietver valodas aplūkošanu “apakšvārda” līmenī, lai noskaidrotu, kā mazākām runas vienībām var būt nozīme.
Viens piemērs tam, kā darbojas nanosintakse, ir alternatīva leksiskajai pieejai. Leksiskā pieeja uzskata, ka valoda sastāv no vārdiem, kas ir apkopoti leksikā. Šeit vārdi ir svarīga valodas vienība, kurā runātāji un citi pēc vajadzības tos veido no leksikas. Leksiskā pieeja var nodrošināt funkcionālu metodi dažām lingvistiskām darbībām, taču zinātnieki to apšauba kā vissvarīgāko pieeju valodai.
Ideja, kas iet kopā ar leksiskās pieejas apstrīdēšanu, ir ideja, ka valoda balstās uz atkārtošanos. Lingvisti saprot, ka rakstītajai valodai ir nepieciešami atkārtoti simboli, lai tā būtu jēgpilna. Tas ir viens no veidiem, kā zinātnieki atklāj, kā runas vienībām, kas ir mazākas par vārdiem, ir nozīme un tās veicina lielākas sintaktiskās struktūras veidošanu.
Ideja par vārdu sadalīšanu mazākās nozīmes vienībās ir saistīta ar daudziem citiem līdzīgiem zinātnes progresa veidiem citās jomās. Piemēram, ķīmijā un ar to saistītās disciplīnās, aplūkojot organiskos materiālus tuvāk, par tiem atklājas vairāk. Nanosintaksi varētu darīt to pašu valodniecības jomā, jo īpaši tāpēc, ka zinātnieki arī tuvāk aplūko cilvēka smadzeņu darbību un to, kā cilvēki reklāmā apstrādā lielas sintaktiskās struktūras. Reklāmas pētījumi un līdzīgas jomas varētu gūt labumu arī no tuvākām zināšanām par to, kā cilvēka smadzenes izmanto mazākas sintakses vienības.