Nepārtraukts spektrs ietver enerģiju visos viļņu garumos. Tas atšķiras no diskrēta spektra, kur starojums nepastāv visos viļņu garumos, bet tikai noteiktos. Spektri ir tēma, kas interesē astronomus, ķīmiķus un citus cilvēkus, kuri vāc informāciju par objektu un materiālu sastāvu, pētot to spektrālos profilus. Viens no daudziem nespeciālistiem pazīstama nepārtraukta spektra piemēriem ir redzamais spektrs, cilvēka acij redzamo gaismas viļņu garumu kopums.
Skatot emisiju mērījumus no nepārtraukta spektra, pētnieks var redzēt emisijas un to koncentrācijas dažādos punktos. Redzamās gaismas gadījumā to var attēlot ar dažādu krāsu masīvu. Citi starojuma veidi ir jāattēlo diagrammās un krāsainās diagrammās, jo starojums nav redzams. Ir iespējams iegūt informāciju par objektu, aplūkojot tā spektrā atrodamo enerģiju un attēlojot to pa līkni.
Dažos gadījumos rādījumā ir spilgtas vai tumšas līnijas, kas norāda uz avota izstarotā starojuma esamību vai trūkumu. Tie parāda, ka spektrs ir diskrēts un dažu viļņu garumu enerģija nenāk cauri. Tas var notikt tādu iemeslu dēļ kā šķēršļi starp avotu un detektoru. Kad zinātnieki gaidīja nepārtrauktu spektru, līniju parādīšanās var norādīt, ka notiek interesanta parādība.
Klasisks piemērs var notikt, kad pētnieki aplūko zvaigznes starojuma spektru pēc tam, kad tā šķērso gāzes mākoni. Gāze absorbē enerģiju dažos viļņu garumos, radot absorbcijas vai tumšo līniju spektru. Pētnieki var arī aplūkot pašas gāzes spektru, un viņiem vajadzētu redzēt emisijas vai spilgtas līnijas spektru, kurā tiek atbrīvota iesprostotā enerģija. Kad zvaigznes un gāzes spektri tiek turēti viens pret otru, spilgtajām līnijām no gāzes mākoņa jāatbilst tumšajām līnijām, kas redzamas zvaigznes spektra nolasījumā. Arī pašas zvaigznes var radīt emisijas vai absorbcijas spektrus, jo tās ieskauj gāzu mākoņi, kas var traucēt starojuma emisiju.
Nepārtraukta spektra piemērs ir kvēlspuldzes. Kad tie ir ieslēgti, tie noteiktā diapazonā izstaro visu viļņu garumu enerģiju. Savukārt neona zīmes rada atsevišķus spektrus ar sarkanas, zilas vai citu krāsu gaismas koncentrācijām, kas rada ļoti atšķirīgu vizuālo izskatu. To pašu var redzēt, kad pētnieki karsē nezināmu gāzu un minerālu paraugus, kas karsējot var uzliesmot, radot spektrālās emisijas, kas atklāj to saturu.