Redzamās gaismas spektrs ir gaismas diapazons, kas ir redzams cilvēka acij un ir atbildīgs par krāsām, ko mēs redzam. Spektrs sastāv no gaismas viļņiem, kuru diapazons ir no aptuveni 700 nanometriem līdz 400 nanometriem. Ārpus šī redzamās gaismas spektra, frekvenču apakšējā daļā, atrodas infrasarkanā gaisma. Augstākajā galā neredzamo gaismu sauc par ultravioleto.
Pašā redzamās gaismas spektrā katra krāsa, ko redz cilvēka acs, apzīmē nedaudz atšķirīgu gaismas viļņa garumu, un galvenās šo viļņu garumu daļas var redzēt kā varavīksni. Fizikā viļņa garums tiek definēts kā attālums no punkta gar viļņu līdz nākamajam līdzīgajam punktam, ko parasti mēra starp virsotnēm vai ieplakām. Viļņa garums apakšējā galā būs sarkanā nokrāsa. Vidū viļņu garumi tiks attēloti kā zaļš vai zils, bet augstākajā galā ar violetu nokrāsu.
Balta gaisma rodas, kad visi redzamā spektra viļņu garumi tiek apvienoti. Tā ir visizplatītākā redzamās gaismas forma. Melns, protams, ir redzamas gaismas trūkums. Balto gaismu var sadalīt un sadalīt dažādos viļņu garumos, vai arī gaismu var absorbēt un atstarot tikai noteiktos viļņu garumos.
Atsevišķu viļņu garumu atstarošana redzamajā spektrā ir veids, kā krāsas tiek redzētas visbiežāk. Piemēram, ja cilvēks skatās uz grāmatu ar sarkaniem vākiem, viņš patiesībā redz sarkanās gaismas viļņu atspulgu, kas tiek novirzīts uz viņu. Pārējie redzamā spektra viļņu garumi tiek absorbēti grāmatas vākā. Skatītājam tiek atgriezta tikai sarkanā krāsa, kas ir zemākas frekvences viļņa garums. Ja grāmatas vāks būtu melns, tas nozīmētu, ka redzamā spektra viļņi netiktu atspoguļoti.
Lai gan ir tādas lietas kā infrasarkanie detektori un ultravioletā gaisma, kas atklāj attēlus, ko cilvēki var skatīt, tie patiešām neļauj cilvēkiem redzēt ārpus redzamā spektra. Drīzāk šie rīki vienkārši nodrošina redzama spektra ekvivalentu, izmantojot viltus krāsu attēlus. Tas palīdz cilvēkiem saprast, ka Visumā ir citi gaismas viļņu garumi, kurus nevar redzēt, un var arī palīdzēt izskaidrot tādas lietas kā laikapstākļi un astronomiskie novērojumi. Šādas metodes tiek izmantotas arī kriminālistikas zinātnē, lai atklātu organiskos materiālus, kurus citādi nevarētu redzēt.
Lai gan daži gaismas veidi atrodas ārpus redzamā spektra, tas nenozīmē, ka tiem nav ietekmes uz dzīviem organismiem. Piemēram, ultravioletā gaisma bieži izraisa saules apdegumus un ādas bojājumus, taču var būt arī noderīga. Ultravioleto gaismu bieži izmanto, lai ārstētu sezonālus afektīvus traucējumus cilvēkiem, un to izmanto stādaudzētavās, lai veicinātu veģetācijas augšanu.