12. gada 1701. jūnijā Anglijas parlaments sāka regulēt Lielbritānijas troņa mantošanu. To bieži sauca par izlīguma aktu vai 1701. gada izlīguma aktu. Ar Savienības līgumu tas tika attiecināts arī uz Skotiju.
Izlīguma akta pirmsākumi ir ļoti interesanti. Pirms tā izveidošanas Anglijas troni regulēja 1689. gada tiesību akts. Saskaņā ar Likumu par tiesībām Jēkabs II, kurš bija Romas katolis, tika uzskatīts par atteikšanos no troņa, kad viņš atkāpās uz Franciju krāšņās revolūcijas laikā. Džeimsam II bija daudz atbalstītāju, lai gan viņš bija trimdā. Tāpēc parlaments nolēma, ka ir svarīgi tieši noteikt noteikumus par to, kurš var valdīt no Anglijas troņa.
Džeimsa II bēgšanas rezultātā pār Angliju valdīja viņa meita Marija II un viņas vīrs Viljams III. Tiesību Bils skaidri noteica, ka troni pārņems Viljama un Marijas bērni, pēc tam Marijas māsa Anna un viņas pēcnācēji un pēc tam visi Viljama III bērni, ja viņš atkārtoti apprecēsies un dzemdēs bērnus. Kā izrādījās, Marija II nomira bez bērniem un Viljams III vairs neprecējās. Tad nomira Annas vienīgais bērns, un tika noteikts, ka viņai, visticamāk, vairs nebūs papildu bērnu.
Līdz ar to bija nepieciešams jauns likums, lai nodrošinātu, ka tronī arī turpmāk valda protestanti pēc Annas. Tādējādi 1701. gadā ar karalisko piekrišanu tika pieņemts izlīguma akts. Tika nolemts, ka kronis tiks nodots Sofijai no Hannoveres – Džeimsa I mazmeitai. Tajā arī bija norādīts, ka tas tiks nodots viņas mantiniekiem, ja tie būs protestanti. . Galvenās bažas bija par to, ka troni mēģinās pārņemt Džeimss II, viņa dēls Džeimss Frensiss Edvards vai viņa meita Luisa Marija Terēza Stjuarte, vai katoļi.
Izlīguma akts regulēja ne tikai troņa mantošanu, bet arī citus galvenos noteikumus. Tajā bija tieši teikts, ka visiem nākamajiem pēctečiem ir jābūt Anglijas baznīcas daļai – Romas katolim tika nešaubīgi liegts kļūt par pēcteci. Turklāt tā noteica, ka, ja pēctecis nav Anglijas dzimtene, tad Anglijai nav jāaizstāv nekādas teritorijas, kas nav Anglijas pakļautībā, piemēram, Hanovere. Tajā arī norādīts, ka tiesnešus var apsūdzēt abās parlamenta palātās. Visbeidzot, tā noteica, ka valdošais monarhs nevar apžēlot impīčmentus.