Kas ir normāls zaudējums?

Parastie zaudējumi ir zaudējumu klasifikācija, kas rodas ikdienas biznesa darbības laikā. Šāda veida zaudējumi ir paredzami, un tie bieži rodas, izmantojot īpašas metodes vai stratēģijas kā daļu no ražošanas procesa. Tā kā parastie zaudējumi ir paredzami un dažkārt neizbēgami, šāda veida zaudējumi tiek ņemti vērā kopējās operācijas izmaksās.

Ar normāliem zaudējumiem saistīto izdevumu identificēšana bieži tiek izstrādāta, izmantojot vēsturiskos datus. Uzņēmumi sāk saprast, ka daži faktori var būt raksturīgi konkrētam ražošanas procesam, piemēram, procesā izmantoto šķidrumu iztvaikošana, ķīmisko vielu sastāva izmaiņas uzglabāšanas laikā vai pat tādu preču ražošana, kas neatbilst standartiem. Pārrāvumi ir arī izplatīts normālu zudumu piemērs, kas rodas preču ražošanas laikā, un produktivitātes aprēķini parasti pieļauj noteiktu daudzumu parastās ražošanas stundās.

Pastāv daudzi piemēri normāliem zaudējumiem, kas var rasties uzņēmuma pastāvīgās darbības laikā. Ar liela mēroga ražošanas piepūli, piemēram, tekstilrūpnīcā, pastāv iespēja, ka defekti iezagsies daļā saražoto preču. Ja tas notiek, šīs preces nevar pārdot kā pirmās kvalitātes preces par parastajām cenām. Līdzīgā veidā plastmasas uzņēmumi var atklāt, ka neliela daļa iepriekš sagatavotu vai veidņu preču neatbilst noteiktiem standartiem un tās nevar pārdot kā pirmās rindas preces. Abas šīs situācijas rada zaudējumus, jo zemākas kvalitātes preces tika ražotas, izmantojot tos pašus resursus, kā preces, kas atbilst uzņēmuma kvalitātes standartiem.

Dažos gadījumos ir iespējams samazināt parasto zaudējumu ietekmi, pārdodot zemākas kvalitātes preces kā otrās vai trešās kvalitātes piedāvājumu. Piemēram, tekstilrūpnīca, kas ražo gultas piederumus, var pārdot otrās kvalitātes segas vai gultas palagus ar nelieliem defektiem par daļu no standarta pirkuma cenas. Līdzīgā veidā plastmasas ražotājs var pārdot nedaudz bojātas plastmasas preces ar atlaidi, pieņemot, ka defekti netraucē patērētājiem faktiski izmantot šīs preces paredzētajam mērķim. Šī pieeja palīdz vismaz daļu no ieguldījumiem, kas veikti šo preču ražošanā. Atkarībā no defekta rakstura otrās kvalitātes preces iegādes cena var būt tuvu izdevumu segšanai, taču reti kad tā nesīs kaut nelielu peļņu no pārdošanas.