Kas ir Nosacītais Perfekts?

Piemērs tam, kas varēja notikt, bet nenotika, ir šāds: “Ja Hugo būtu zinājis, ka Keitija nevēlas pēdējo kūciņu, viņš to būtu ēdis.” Šajā teikumā “būtu paēdis” ir nosacīta ideāls. Tāpat kā daudzos citos teikumos, kas izmanto nosacīto perfektu, šajā teikumā ir divas klauzulas, kuras abas attiecas uz lietām, kas patiesībā nav notikušas. Šajā gadījumā Hugo nezināja, ka Keitija nevēlas pēdējo kūciņu, un tāpēc viņš to neēda.

Tehniskākā izteiksmē nosacītā perfektā daļa bieži vien ir atrodama nosacītā teikuma apodozē jeb “ja-tad” teikumā. Klauzula, kas sākas ar “tad”, ir apodoze un ir neatkarīga klauzula, kas nozīmē, ka tā var darboties kā pilnīgs teikums pats par sevi: “Tad viņš to būtu ēdis.” Klauzula, kas sākas ar “ja”, ir pazīstama kā protasis un ir atkarīga klauzula. Piemēram, “Ja Hugo būtu zinājis, ka Keitija nevēlas pēdējo kūciņu” nav pilnīgs teikums. Lai gan gan apodoze, gan protāze šajā teikumā attiecas uz lietām, kas nav notikušas, to gramatiskais sašaurinājums ir atšķirīgs. Apodoze ir nosacītā perfektā formā, bet protāze ir subjunktīvā noskaņojumā.

Otrajam nosacījuma perfekta lietojumam ir tikai viena klauzula, un tas ir mazāk gramatiski sarežģīts. Piemērs varētu būt: “Alekss, iespējams, būtu pabeidzis vakariņas pulksten pus sešos.” Šajā gadījumā runātājs pieņem, ka darbība — Alekss beidz vakariņas — tika pabeigta kādā brīdī pagātnē. Tomēr joprojām ir neskaidrības, jo runātājam nav konkrētu pierādījumu par Aleksa vakariņu stāvokli.

Nosacītā perfektā uzbūve ir līdzīga daudzās citās romāņu valodās. Piemēram, spāņu valodā tas ir hablara nosacītais — “būtu” — plus pagātnes divdabis. Tomēr atšķirībā no angļu valodas spāņu nosacījums maina savu formu atkarībā no gramatiskās personas un skaitļa. Yo habría, kas nozīmē “man būtu”, iegūst atšķirīgu formu nekā tú habrías, kas nozīmē “jums būtu”.