Ekonomiskās attīstības organizācija (OECD) tika izveidota 1961. gadā kā Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijas (OEEC) paplašināšanās. OEEC izstrādāja stratēģijas Eiropas pārstrukturēšanai pēc Otrā pasaules kara. OECD paplašināja savu darbību un iekļāva ne tikai Eiropas valstis, bet arī Kanādu, Meksiku, Austrāliju, Jaunzēlandi, Japānu, Koreju un ASV.
OECD mērķi ir veicināt ekonomisko stabilitāti un demokrātiju tās dalībvalstīs un jaunattīstības valstīs. Viena no galvenajām metodēm, ko tā izmanto, lai analizētu valstis, ir statistikas vākšana un publicēšana par sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Šo statistiku pārskata valdības un OECD sanāksmju laikā, lai noskaidrotu, kā vislabāk veicināt organizācijas mērķu sasniegšanu.
OECD konsultanti sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem. Šie pārstāvji izstrādā ieteikumus vai starptautiskus līgumus par dažādiem jautājumiem. Piemēram, 2006. gadā organizācija sniedza stingrus ieteikumus valstīm pieņemt pretsurogātpasta politiku, mudinot valstis izglītot gan sabiedrību, gan nozares, lai samazinātu interneta surogātpastu.
Tajā pašā sanāksmē 2006. gadā ESAO debatēja un apsprieda Ķīnas, kas nav dalībvalsts, ekonomisko nākotni un potenciālu, kā arī ieteica Ķīnai atļaut vairāk ārvalstu investīciju, ko bieži kavē Ķīnas likumi. OECD veiktā šī jautājuma analīze liecina, ka vairāk ārvalstu investoru veicinātu Ķīnas ekonomisko izaugsmi, vienlaikus veicinot labas attiecības starp Ķīnu un citām valstīm. Organizācijas dalībvalstis šos ieteikumus nosūta atpakaļ savām valdībām, un bieži vien šie ieteikumi ietekmē ārpolitiku.
Grupai ir arī ietekme uz ilgtspējīgas attīstības jautājumu. ESAO meklē risinājumus, kas nodrošina pašreizējo ekonomikas izaugsmi, negatīvi neietekmējot ekonomisko izaugsmi un nākamo paaudžu izdzīvošanu. Izmantojot statistisko analīzi un diskusijas, tas var izstrādāt līgumus vai vismaz stingri veicināt korporatīvo atbildību vai augstus vides standartus un politiku. Tā var arī pārbaudīt jaunattīstības valstis, lai noskaidrotu, vai tās virzās uz priekšu ilgtspējīgā virzienā. Šīm valstīm var piedāvāt izglītību un ieteikumus, kas, ja par tām tiks panākta vienošanās, veicinās ESAO mērķu sasniegšanu.
Ne visi ESAO padomi tiek pieņemti, un daži tiek asi kritizēti. Ieteikumi un līgumi nav saistoši ne dalībvalstīm, ne valstīm, kas nav dalībvalstis. Organizācija bieži nespēj atrast apstiprinājumu no valdībām, kas iebilst pret demokrātiju un kapitālismu. Tomēr bieži vien ESAO turpina ieteikt un izdarīt spiedienu uz valdībām, kuras tā uzskata par bezatbildīgām savā politikā. Tā var būt efektīva metode, lai galu galā sasniegtu grupas mērķus.