Optimists ir cilvēks, kurš nodarbojas ar pozitīvu domāšanu jeb “skatās no lietas gaišās puses”. Optimisms ir perspektīva, ka notiks labas lietas, pat ja situācija šobrīd var nešķist pilnīgi pozitīva. Tas ir pretējs pesimistam.
Kamēr pesimists koncentrējas uz situācijas negatīvajiem aspektiem, optimists koncentrējas uz pozitīvajiem aspektiem. Pustukša/puspilna glāze ir klasisks piemērs atšķirībai starp optimismu un pesimismu. Šis cilvēks redzēs glāzi tik pat puspilnu, jo viņš novērtēs, ka vēl ir palikusi pusglāze kaut kā. Savukārt pesimists to pašu glāzi redzēs kā pustukšu un koncentrēsies uz to, kas glāzē trūkst vai vairs nav.
Sers Vinstons Čērčils bija sevi raksturojis optimists. Viņš teica: “Es pats esmu optimists — šķiet, ka nekas cits nav lietderīgi.” Pozitīvi domātāji mēdz būt atvērtāki iespējām, jo atšķirībā no pesimistiem viņi mēdz nenovērtēt kaut ko, kas varētu pastāvēt. Helēna Kellere ir teikusi, ka “Neviens pesimists nekad nav atklājis zvaigžņu noslēpumu vai kuģojis uz neatklātu zemi vai atvēris jaunas durvis cilvēka garā.”
Tomēr šādi cilvēki ir kritizēti par to, ka viņi tik ļoti pozitīvi vērtē lietas, ka viņi, iespējams, izvairās no realitātes. Viņus bieži raksturo ar tādiem izteicieniem kā “redzēt pasauli caur rozā brillēm” vai “iebāzt galvu smiltīs”, jo viņi var redzēt kaut ko pozitīvu, bet varbūt nē. Danielam Dž. Kērdonam piedēvēts komentārs, ka “Ilgtermiņā var izrādīties, ka pesimistam ir taisnība, bet optimistam brauciens ir labāks.”
Optimisti parasti nav pasīvi, vēloties, lai situācijas būtu pēc iespējas labākas, taču tiek teikts, ka viņiem ir tendence izmantot proaktīvu pieeju, lai lietas uzlabotu. Pētījumi liecina, ka viņiem ir mazāks depresijas risks nekā pesimistiem, kā arī parasti ir labāka vispārējā veselība. Tiek uzskatīts, ka viņiem ir arī labākas prasmes tikt galā, jo viņi mēdz apzināties, ko viņi var kontrolēt un ko nevar, palīdzot padarīt savu dzīvi pozitīvāku.