Parafrēnija ir garīgi traucējumi vai psihoze, kas ietver vienu maldu vai maldu kopumu. Tas var būt saistīts ar diženuma sajūtu, greizsirdību vai vajāšanu. To uzskata par šizofrēnijas formu, lai gan starp šiem diviem stāvokļiem pastāv ievērojamas atšķirības. Pastāv vairāki citi parafrēnijas termini, tostarp paranoiskā tipa šizofrēnija, paranoidālā šizofrēnija, parafrēniskā šizofrēnija, netipiska psihoze, šizoafektīvi traucējumi un murgi.
Vācu psihiatrs Kārlis Ludvigs Kālbaums ir atzīts par šī termina izgudrotāju, kas cēlies no grieķu vārdiem “para”, kas nozīmē “ārpus” un “phren”, kas nozīmē “prāts”. Viņš to izmantoja, lai aprakstītu un atšķirtu noteiktas garīgo traucējumu formas, tostarp paraphrenia hebetica pusaudžiem un paraphrenia senilis gados vecākiem pacientiem. Tas vairs netika izmantots medicīnā līdz 1919. gadam, kad cits vācu psihiatrs Emīls Kraepelins nelielu gadījumu grupu apvienoja šīs konkrētās psihotiskās slimības paspārnē. Savus atklājumus viņš publicēja četru sējumu traktātā Dementia Praecox and Paraphrenia. Šveices psihiatrs Pols Eigens Blēlers ierosināja terminu “šizofrēnija” aizstāt ar terminu “dementia praecox”, tādējādi izveidojot divus dažādus traucējumus.
Savos rakstos no 1913. līdz 1917. gadam austriešu neirologs Zigmunds Freids izvirzīja teoriju, ka paranoja, kas ir maldi ar vai bez varenības, ir jāuzskata par garīgu traucējumu neatkarīgi no šizofrēnijas. Viņš pieturējās pie šīs teorijas pat tad, kad paranoja izplūda robežu starp parafrēniju un šizofrēniju. Kopš tā laika šāds apgalvojums tik tikko ir apstrīdēts.
Parafrēnijas atdalīšana no šizofrēnijas pamatojas uz to, ka pirmās slimības pacienti spēj rīkoties samērā normāli un neuzrāda intelektuālas lejupslīdes pazīmes. Turklāt atšķirībā no šizofrēnijas cilvēkiem, kuri cieš no parafrēnijas, var būt un saglabāts komforta līmenis un saikne ar citiem cilvēkiem. Tomēr īpaši šim traucējumam ir šizofrēnijai līdzīgas īpašības.
Visizplatītākais parafrēnijas simptoms ir maldi, kas ietver nepatiesas domas vai uzskatus. Bieži sastopama arī konfabulācija, neierobežota runa par notikumiem, kas nekad nav notikuši. Turklāt uzmācīgas domas var parādīties bez brīdinājuma vai aicinājuma un pāraugt kaitinošās, nepatīkamās un neizdzēšamās apsēstībās.
1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā parafrēnija visbiežāk tika dokumentēta Spānijā un Vācijā. Tomēr kopš Freida laikiem nebija sistemātisku šīs slimības pētījumu. Psihoze tiek diagnosticēta reti. Turklāt tai trūkst saraksta Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM), kas īpaši kalpo kā publikācija garīgo slimību klasifikācijai; un Starptautiskajā slimību klasifikācijā (ICD), kas nodrošina kodus daudzu medicīnisko stāvokļu klāstam.