Pareidolija ir parādība, kurā cilvēki uztver nozīmi abstraktos stimulos. Viens no klasiskākajiem pareidolijas piemēriem, iespējams, ir mākoņu vērošana; daudzi cilvēki kādu laiku ir pavadījuši, skatoties mākoņos un izvēloties izdomātas formas. Papildus tam, ka pareidolija ir redzama, tai var būt arī dzirdes raksturs. Šī parādība ir apofēnijas forma, tieksme radīt modeļus tur, kur tādu nav.
Psihologi un cilvēki, kas pēta cilvēka attīstību, ir izvirzījuši vairākas teorijas, lai izskaidrotu pareidoliju. Bieži vien pareidolija izpaužas kā cilvēka sejas atpazīšana abstraktā objektā, piemēram, kanēļa bulciņā vai klintī, un daži cilvēki ir izteikuši domu, ka cilvēkiem var būt grūti atpazīt citus cilvēkus, tāpēc viņi ir īpaši pieskaņoti sejai līdzīgām iezīmēm. Visticamāk, cilvēki ir iemācījušies būt ļoti uzmanīgiem pret potenciālajiem plēsējiem, un smadzenes var pārmērīgi reaģēt uz kaut ko, kas izskatās kā potenciāls drauds, lai saglabātu drošību.
Lai kāds būtu cēlonis, šī psiholoģiskā parādība izpaužas visdažādākajos interesantos veidos. Piemēram, Cilvēks Mēness ir vēl viens labi zināms pareidolijas gadījums, un daudzās kultūrās visā pasaulē ir sava veida mīts, kas attiecas uz cilvēku, kas dzīvo uz Mēness. Pareidolijas piemēri ir arī noslēpumaini vēstījumi statiskā formā un reliģisku figūru parādīšanās uz augļiem. Dažreiz mākslinieki izmanto šo iespēju, lai savos darbos iegultu slēptos attēlus; Piemēram, Džordžijas O’Kīfas ziedu gleznas bieži tiek uztvertas kā gleznas ar kaut ko citu.
Ikdienas skaidrojumi pareidolijai ne vienmēr tiek novērtēti, īpaši gadījumos, kad cilvēki uzskata, ka viņi redz reliģiskas nozīmes figūru. Uzbrukumus novērojuma pamatotībai var uztvert kā uzbrukumus pašai reliģijai, un skeptiķi norāda, ka patiesībā neparastas formas augļos vai nolobītajā krāsā uz sienas nav slēpta vēstījuma. Cilvēki, kuri piedzīvo reliģisku pareidoliju, bieži cīnās ar dzīves grūtībām, kuru dēļ viņi dedzīgi vēlas ciešāku saikni ar Dievu, un tas var likt viņiem noraidīt skeptiskus jautājumus.
Daudzi cilvēki kādā dzīves posmā saskaras ar pareidoliju, piemēram, klaiņojot pa mežu naktī, klausoties mūziku, kāpjot kalnā vai atpūšoties pludmalē. Dažreiz šķiet, ka tas izpaužas kā reakcija uz emocionālu stāvokli, piemēram, bailēm vai raizēm, un citreiz tas šķiet pilnīgi nejaušs. Atšķirības cilvēku uztverē var izskaidrot arī to, kāpēc daži cilvēki abstraktos attēlos redz formas, bet citi neredz, un kāpēc daži cilvēki dzird lietas, kas citiem nav dzirdamas.