Pasīvie RFID tagi ir ierīces elektroniskas informācijas ierakstīšanai, ko var interpretēt ierīce, kas pazīstama kā RFID lasītājs. RFID apzīmē radiofrekvenču identifikāciju, un RFID tagus var piestiprināt vai implantēt jebkuram objektam vai radījumam, tostarp cilvēkiem. RFID lasītājs var piekļūt informācijai RFID tagā attālināti no vairāku jardu vai metru attāluma. Pasīvie RFID tagi atšķiras no aktīvajiem RFID tagiem ar to, ka tiem nav neatkarīga barošanas avota un tie jāaktivizē lasītājam. Pasīvās RFID atzīmes tiek plaši izmantotas dažādās uzņēmējdarbības, valdības un transporta lietojumprogrammās.
Tehnoloģiju aiz RFID tagiem 1940. gados ieviesa krievu zinātnieks Leons Teremins, kurš izveidoja pasīvu, bezspēcīgu ierīci, ko izmantoja noklausīšanos padomju spiegošanas operācijās. Vēlāk zinātnieki izpētīja šīs tehnoloģijas potenciālu labdabīgiem lietojumiem, piemēram, gaisa kuģu izsekošanai un identificēšanai. Šī ierīce, ko sauc par retranslatoru, joprojām tiek izmantota lidmašīnās mūsdienās. Tehnoloģiju attīstība ļāva miniaturizēt ierīces, ļaujot izveidot pasīvās RFID marķējumus, ko varētu piestiprināt objektiem, piemēram, mikroshēmām, uzlīmēm vai pat medicīniskām ierīcēm, kuras var implantēt ķirurģiski.
Pasīvie RFID tagi ietver nelielu daudzumu datora shēmu, antenu informācijas saņemšanai un pārsūtīšanai, kā arī dažreiz pārklājumu, lai aizsargātu vai izolētu šo aprīkojumu. Shēma un antena var būt tik maza, ka praktiski nav nosakāma, jo ierobežotai ierīces darbībai nav nepieciešams barošanas avots vai kustīgas daļas. Ja RFID lasītājs tiek izmantots atzīmes darbības zonā, tas nosūta signālu, kas aktivizē atzīmes antenu. Pēc tam antena pārraida shēmā esošo informāciju uz RFID lasītāju. Pārējā laikā atzīme nedarbojas.
Pasīvie RFID tagi ir guvuši plašu izmantošanu rūpniecībā un valsts pārvaldē kā krājumu kontroles metodi, aizstājot iepriekšējās metodes, kas prasīja laikietilpīgu produktu datu ievadi. Implantējamās RFID mikroshēmas jau sen ir izmantotas dzīvniekiem, vispirms kā mājlopu monitori fermās un vēlāk, lai izsekotu vai identificētu aizbēgušos mājdzīvniekus. 21. gadsimtā tos izmanto identifikācijai un maksājumiem sabiedriskajā transportā, maksas ceļos un pat kredītkaršu darījumos. Dažādas valdības un neatkarīgi uzņēmumi tos ir izmantojuši īpašuma un personāla identificēšanai, lai novērstu zādzību un kontrolētu piekļuvi objektiem. Sākot ar 2000. gadiem, tās tika pievienotas arī dažādiem oficiālajiem dokumentiem, piemēram, pasēm.
Pasīvo RFID tagu plašā izmantošana nav bijusi bez strīdiem; jo īpaši privātuma aizstāvji baidās, ka amatpersonas vai noziedznieki varētu ļaunprātīgi izmantot RFID tagus ar personisku informāciju. Daži uzņēmumi pārdod ierīces, kas bloķē RFID signālus, tāpēc atzīmes var aktivizēt tikai ar personas zināšanām un piekrišanu. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) apstiprināja implantētas RFID mikroshēmas lietošanai cilvēkiem 2004. gadā, un mikroshēmu uzņēmumi ierosināja, ka tie varētu saturēt medicīniskos ierakstus vai novērst vajadzību pēc ID kartēm. Lieki piebilst, ka tas nepatika privātuma aizstāvjiem. FDA atzīst, ka jaunās tehnoloģijas implantācijas rezultātā var rasties komplikācijas, tostarp alerģiskas reakcijas, iejaukšanās medicīnas ierīcēs vai pat vēzis.