Pastāvīgās attiecības plāni ir investīciju pieejas piemēri, kas nosaka portfeļa saturu, pamatojoties uz aktīvu klasifikāciju. Būtībā pastāvīgās attiecības plāns cenšas izveidot līdzsvaru starp ieguldījumu veidiem vai klasēm, kas tiek uzturēti kā daļa no ieguldītāja līdzdalības. Šāda veida ieguldījumu stratēģijas mērķis ir nodrošināt iespēju stabilizēt portfeļa vērtību, pārvietojot naudu starp aktīviem tā, lai tiktu saglabāta minimālā kopējā vērtība neatkarīgi no atsevišķo vērtspapīru darbības rezultātiem.
Savā ziņā pastāvīgo attiecību plāns ir līdzīgs skalas principa piemērošanai. Ja vienumi katrā skalas pusē ir vairāk vai mazāk vienādi, skala tiek saprasta kā vienmērīga. Tas pats attiecas uz konstantu attiecību plānu. Ja visi vērtspapīri tiek uzturēti noteiktā vērtībā katrai vērtspapīru klasei vai veidam, portfelis tiek līdzsvarots un tiek uzskatīts par vienmērīgu vai vienādu. Ja kāds vērtspapīrs sāk darboties nepietiekami, tas izsit portfeli no līdzsvara un prasa pārdali, lai atgūtu taisnīgu piešķīruma līmeni katram vērtspapīram.
Parasti pastāvīgās attiecības plāns paredz iespēju izmantot vienus un tos pašus vērtspapīrus, lai atjaunotu līdzsvaru, kad viens vai vairāki vērtspapīri iziet cauri lejupslīdei. Tas tiek panākts, pārvietojot naudu, kas saistīta ar citiem vērtspapīriem portfelī, lai segtu zaudējumus, ko radījuši vērtspapīri ar zemu veiktspēju. Tiek pārvietots tieši tik daudz, lai atjaunotu līdzsvaru un palīdzētu segt lejupslīdes tendenci, līdz ir skaidrs, vai vērtspapīrs atgūsies un sāks atkal pieaugt.
Šāda veida aktīvu sadales izmantošana ir populārs veids, kā turēt akciju akcijas, ko investors uzskata par ļoti vēlamu. Ja ir aizdomas, ka noteiktais vērtspapīrs atgūsies un sāks darboties pēc noteikta laika, pastāvīgu attiecību plāns samazina kopējos zaudējumus un ļauj investoram attaisnot pakavēšanos pie vērtspapīra. Šī pieeja bieži tiek izmantota, ja krājumi ir ilgstoši pastāvējuši, bet ir sagaidāms, ka tie atjaunosies, pat ja atjaunošanas laiks tiek uzskatīts par ilgtermiņa.