Personiskā telpa ir apgabals, kas tieši ieskauj indivīdu un dažreiz tiek raksturots kā iedomāts “burbulis”. Lielākā daļa cilvēku ļoti labi apzinās citus “savā telpā”, un daudziem ir nepieciešams, lai apgabals paliktu samērā skaidrs, lai justos ērti. Personiskās telpas ideja sakņojas psiholoģijā, un ir daudz teoriju par to, kā telpa attīstās un kā cilvēki reaģē uz pārkāpumiem. Daļa no tā ir balstīta uz ģenētiku un smadzeņu ķīmiju, taču daudz kas ir arī kultūras.
Psiholoģiskās saknes
Lielākā daļa medicīnas speciālistu uzskata, ka ideja par personīgo burbuli ir dziļi iesakņojusies cilvēka smadzenēs. Tas, iespējams, ir mūsu evolūcijas pagātnes funkcija. Pārliecinoties par citiem, kas atrodas mūsu ķermeņa tiešā tuvumā, mēs varam novērtēt apkārtējo vidi un izvairīties no briesmām, kad tās tuvojas.
Zīdaiņi parasti nepiedzimst ar iedzimtu personiskās telpas izpratni, taču psihologi bieži domā, ka ideja iesakņojas aptuveni tajā pašā laikā, kad bērns iegūst patstāvīgu pašapziņu – parasti trīs līdz četru gadu vecumā. Kosmosa izpratni kontrolē amygdalae, kas ir daļa no smadzeņu priekšējās daivas. Kad šī smadzeņu daļa ir pilnībā izveidota, cilvēki sāk redzēt sevi saistībā ar citiem cilvēkiem, un dabiski seko objekti un telpas priekšstati.
Gradācijas
Parasti ir vismaz trīs dažādas personiskās telpas gradācijas, ko var uzskatīt par “gredzeniem” burbuļa iekšienē. Pirmā, kas ir vistuvāk indivīdam, ir intīmā telpa. Vecāki, brāļi un māsas, romantiski partneri un citi tuvi draugi parasti var iekļūt šajā zonā pēc vēlēšanās, neradot trauksmi vai satraukumu. Nākamais ir gaidāms kontakts. Šī vieta ir paredzēta sagaidāmām tikšanās reizēm, piemēram, roku paspiedīšanai, stāvēšanai blakus citiem iesaiņotā vilciena vagonā vai nejaušu paziņu apskaušanai. Lielākā daļa no šīm mijiedarbībām ir ļoti īslaicīgas.
Plašākais gredzens parasti tiek saukts par sociālo telpu, un tas ir aptuvens perimetrs, ko cilvēki sagaida, lai tie būtu brīvi, atrodoties sabiedrībā. Šīs telpas faktiskais apkārtmērs ir ļoti atšķirīgs atkarībā no personas un viņa subjektīvā komforta, pagātnes pieredzes un cerībām. Citi, kas šajā telpā ienāk gaidītā vai neparedzētā veidā, var izraisīt trauksmi.
Kultūras atšķirības
Lielu daļu no tā, kā cilvēks definē savu personīgo telpu, veido audzināšana. Dažas kultūras, protams, ir daudz tuvākas nekā citas, un tas, cik ērti cilvēks jūtas tuvumā, bieži vien ir atkarīgs no valsts vai reģiona, kurā viņš uzauga. Sava loma tajā ir arī izcelsmes ģimenei. Personai, kas uzaug ģimenē, kurā daudz apskaujas vai tiek novērtēts fizisks kontakts, bieži vien ir mazāk problēmu ar svešinieku atrašanos intīmā vai paredzamā kontakta zonā nekā cilvēkam, kurš uzaudzis daudz lielākā attālumā.
Sociālā apziņa un kosmosa problēmas
Noteiktas attīstības problēmas, jo īpaši autisms, var ietekmēt to, kā cilvēks vērtē gan savu, gan citu personīgo telpu. Nav nekas neparasts, ka, piemēram, autists netīšām pietuvojas citiem. Ir arī daži trauksmes traucējumi, kas liek cilvēkiem piešķirt pārmērīgu nozīmi savai telpai. Ārkārtējos gadījumos tiem, kas cieš no šāda veida ciešanām, ir jāturas tālu no citiem un parasti jāizvairās no pūļa situācijām. Dažreiz šīs problēmas var ārstēt ar uzvedības terapiju vai medikamentiem, bet ne vienmēr.