Ja skatāties uz franču valodas terminu pièce de résistance, vispirms ir vērts zināt, kā to izrunāt. To nevajadzētu izrunāt tā, kā angļu valodā izrunā gabals un pretestība. Tā vietā pirmajam vārdam vajadzētu izklausīties līdzīgi kā pee-ess, de ir jāizrunā kā duh, bet pretestību vislabāk izrunā kā ree-sist-tahnse. Šis termins ir tiešs zagts no franču valodas, pirmo reizi angļu valodā lietots 19. gadsimta vidū, burtiski nozīmējot pretestības gabalu, kas to maz izskaidro kā idiomātisku izteicienu.
Vārds pretestība sniedz mums dažas norādes par frāzes nozīmi tādā nozīmē, ka pretestība var nozīmēt kaut ko aizturēt. Tāds teikums kā “Viņai izdevās pretoties, stāstot viņam visas jaunās tenkas”, ir jāsaprot pretestība in pièce de résistance. Pirmoreiz lietojot, tas nozīmēja ēdienreizes vainagošanas brīdi vai galīgo daļu.
Lai gan jūs varat iepriecināt savus viesus ar daudziem izsmalcinātiem ēdieniem, jūs atturat pēdējo, ārkārtīgi iespaidīgo ēdienu kā savu pīrāgu. Tas būtu kaut kas tāds, kura ražošanai būtu nepieciešams neparasts laiks, pūles un prasmes, un tas varētu vai, cerams, pilnībā pārsteigt jūsu viesus. Būtu muļķīgi sākt maltīti ar vislabāko ēdienu, jo nekas cits nevar līdzināties tā brīnumam. Tā vietā pēdējais ēdiens vai deserts, piemēram, šokolādes suflē vai divpadsmit slāņu kūka, būtu pièce de résistance.
Kopš sākotnējās lietošanas šī frāze ir apzīmējusi vainagošanās brīdi, vissvarīgāko, iespaidīgāko vai neaizmirstamāko lietu. Tas var attiekties uz kolekcijām, kur kāds kolekcijas gabals ir daudz labvēlīgāks par citiem, jo ir senāks, skaistāks un retāks. To var izmantot arī kontekstā, lai aprakstītu aktiera sniegumu, konkrētu ainu lugā vai filmā vai āriju operā, kas ir absolūti izcila un neaizmirstama.
Dažreiz cilvēki lieto šo terminu, lai aprakstītu dienas vai karjeras izcilāko notikumu. Alanu Aldu varētu raksturot kā izcilu aktieri, taču viņa darbs vai neaizmirstamākais sniegums, visticamāk, paliks atmiņā kā viņa darbs seriālā M*A*S*H. Reizēm pastāv strīds par to, kurš mākslinieka darbs ir pieejs de rezistance.
Laiku pa laikam šo frāzi var lietot sarkastiskā veidā, lai aprakstītu nevis labāko, bet gan sliktāko dienas daļu. Cilvēks varētu aprakstīt šausmīgu darba dienu un beigt ar sekojošo: “Bet visskaistākais bija tas, kad mans priekšnieks man teica, ka nākamās sešas nedēļas nogales man jāstrādā virsstundas.” Šajā gadījumā šī frāze tiek lietota, lai apzīmētu neaizmirstami sliktu, nevis neaizmirstamu labu.