Piekrastes zona ir teritorija ap straumi vai citu ūdensteci, kurai ir raksturīga veģetācija un citas īpašības, kas to atdala no zemes aiz tā. Šīs zonas sniedz daudzas svarīgas lietas dabiskajai videi, un daudzas dabas aizsardzības grupas veicina to uzturēšanu un atjaunošanu vides labā savos reģionos. Māju īpašnieki, kas dzīvo gar upju krastiem un strautiem, tiek mudināti arī izveidot veselīgu zemi ap ūdeni, kas izskatīsies pievilcīgi papildus īpašuma vērtības paaugstināšanai un labvēlīgai videi.
Vārds “piekraste” cēlies no latīņu vārda ripa, kas nozīmē “krasts”, norādot uz faktu, ka krasta zona sākas upes krastos. Teritorijas platums mainās atkarībā no reģionā dominējošajiem apstākļiem un cilvēka iejaukšanās, un zonā var būt gan mitrāji, gan cieta zeme. Šo zonu dažreiz dēvē par piekrastes mežu, piekrastes buferi vai piekrastes biotopu atkarībā no reģionālā vārda lietojuma.
Pamanīt šo apgabalu parasti ir ļoti viegli, jo veselīgs parādās kā zaļa lente gar upes krastiem. Tajā bieži atrodas dažādi koki, kā arī citi augi, kuriem patīk mitra vide, un veselīgā ūdensceļā augi būs ļoti dažādi. Vide ir draudzīga arī dažādiem savvaļas dzīvniekiem, piemēram, putniem, tauriņiem un bitēm, un tur reizēm ieradīsies arī lielāki dzīvnieki.
Šīs zonas veic vairākas svarīgas funkcijas. Viens no svarīgākajiem ir erozijas kontrole; tie novērš eroziju, vietējiem augiem nosūtot dziļas saknes augsnē, lai tā nesadruptu un neizskalotos. Augi darbojas arī kā piesārņojošo vielu slazdi, samazinot noteces daudzumu, kas nonāk ūdenī, un tie aizķer nogulsnes, nodrošinot, ka tās netiek izskalotas jūrā.
Labi apdzīvota piekrastes zona palīdz arī kontrolēt apkārtējās vides temperatūru, saglabājot mērenu temperatūru ap ūdeni, nevis pieļaujot radikālas svārstības. Daudzas vietējās sugas paļaujas uz relatīvi stabilām temperatūrām, jo tās ir attīstījušās, lai dzīvotu ar to, tāpēc tās novērtē temperatūras regulēšanu. Biotops ir arī svarīgs, jo īpaši sugām, kuras nospiež cilvēku populācijas.