Politico ir latīņu termins, kas tulkojumā nozīmē politiķis. Būtībā tas attiecas uz ikvienu, kas ir politiķis, taču tas var attiekties arī uz cilvēkiem, kas aktīvi darbojas politikā un neieņem valsts amatus. Tas varētu ietvert cilvēkus, piemēram, ziedojumu vācējus politiķiem, tos, kuri veic kampaņu politiķa vārdā, vai cilvēkus, kuri cieši seko politikai un aizraujas ar politisko sistēmu. Politiķis var būt arī kāds, kas ir iesaistīts biroja, skolas vai jebkuras darba vietas politikā. Arodbiedrības loceklis, kas ir iesaistīts arodbiedrības uzturēšanā, varētu būt politisks.
Šis termins tika lietots pavisam nesen, kad 2007. gadā tika nodibināts populārais ASV drukātais un interneta laikraksts The Politico, kas tiek brīvi izplatīts Vašingtonā, un tam ir plašs interneta pieslēgums. Raksta uzmanības centrā ir visa politika, īpaši ASV Kongresa un valdības izpildvaras un tiesu iestāžu politika. Dažkārt žurnālisti no šī un citiem politikai sekojošiem dokumentiem tiek saukti par politiķiem, jo viņi ļoti labi analizē un analizē politisko uzvedību.
Patiesībā 2007. gadā, kad īpaši saasinājās demokrātu sacensība par prezidenta kandidatūru, daudzi sevi raksturoja kā politiķus vai vienkārši politiķus. Divdesmit četras stundas plašsaziņas līdzekļu atspoguļojums un sociālo mediju ieviešana kandidātu vietņu veidā radīja politisko kandidātu emuāru rakstīšanu, domāšanu, rakstīšanu un organizēšanu. Demokrātu kandidāts Hovards Dīns savā neveiksmīgajā 2004. gada kampaņā par demokrātu prezidenta nomināciju diezgan veiksmīgi izmantoja šo interneta pieeju, lai gan zaudēja nomināciju senatoram Džonam Kerijam. Tās piemērošana 2008. gada vēlēšanās, ko, pēc daudzu domām, visveiksmīgāk izmantoja senators Baraks Obama, izraisīja lielu vidusmēra cilvēku iesaistīšanos politiskajā procesā daudz vairāk nekā iepriekš.
Ja pārāk daudz pavāru var sabojāt zupu, tas pats var attiekties uz pārāk daudziem amatieru politikas pārstāvjiem. Lai gan privātajai politikai, kas strādā kandidāta vārdā, ir priekšrocības, arvien biežāk rodas jautājums par kandidāta vēstījuma kontroli. Kandidāta atbalstītāji, kuri faktiski nav nodarbināti kā atbalstītāji, var izteikt neveiksmīgus komentārus, aizkustinošus izteikumus vai izvēlēties rīkoties veidā, kas neatbilst kandidāta platformai. Tas notika ļoti bieži gan Baraka Obamas, gan Hilarijas Klintones interneta vietņu emuāros un dažreiz arī galvenajos plašsaziņas līdzekļos. Veseli emuāri bija veltīti platformām “Es ienīstu Baraku” un “Es ienīstu Hilariju”, kuras neviens kandidāts neapstiprināja.
Neskatoties uz to, amatieru politikai var būt nozīmīga loma kā neapmaksātiem tautas kustību organizētājiem, kas gūst lielāku kandidāta atbalstu. Profesionālais politiķis, politiķis vai politisks amats, var arī mudināt tautas kustības atbilst viņa/viņas platformai. Viņiem var arī gūt panākumus, norobežojoties no cilvēkiem, kuri apgalvo, ka runā viņu vārdā, bet patiesībā viņus nenodarbina.