Ja nesaproti, par ko ir runa par politisko dubļiem, atliek vien salīdzināt dažādu kandidātu televīzijas reklāmas vēlēšanu cikla laikā, vismaz ASV. Šķiet, ka mūsdienu vēlēšanās kandidāti pavada vairāk laika, lai pastāstītu vēlētājiem, cik slikts ir otrs, un tā vietā, lai skaidrotu par saviem principiem un platformām, viņi tikai cenšas pārliecināt vēlētājus, ka viņi nav tik slikti kā pretinieks. Daudzi kandidāti uzbrūk ne tikai viens otra jautājumiem, bet arī uzbrūk viens otram ļoti personiskā līmenī.
Vēl ļaunāk, ka dažkārt politiskā dubļu šķelšanās var ietvert arī kandidāta ģimenes locekļus. Skandāla radīšanas mērķa sasniegšanai reti ir nepieciešamas atklātas apsūdzības. Var vienkārši izmantot mājienus vai hiperbolu kā politiskās dubļu mešanas veidus. Citiem vārdiem sakot, nav jāpierāda, ka otrs kandidāts ir korumpēts vai negodīgs; viņam vai viņai ir tikai jāiestāda šī sēkla.
Pietiekami daudz politisko mēļu var novest pie tā, ka kandidāts izstājas no sacensībām, it īpaši, ja viņa vai viņas ģimenei tiek negodīgi uzbrukts. Politiskā slaucīšana var kļūt tik neglīta, ka potenciālais kandidāts var zaudēt labvēlību savā politiskajā partijā. Pēc tam potenciālajam kandidātam var neatlikties nekas cits kā paklanīties, jo partija attālinās no kandidāta.
Diemžēl šodienas vēlēšanu apstākļos politiskā muļķošana šķiet drīzāk noteikums, nevis izņēmums. Uzbrukuma reklāmas ir ikdienišķas, un patiesībā to izplatība var izraisīt to atgriešanos, jo vēlētājiem nogurst no šīs taktikas. Ja viens kandidāts uzbrūk citam, tas var likt uzbrucējam izskatīties daudz sliktākam par pretinieku. Arī fakts, ka politiskā dubļu kulšana ir kļuvusi tik izplatīta, ir licis tai zaudēt daļu no savas ietekmes. Negatīvām reklāmām parasti nav tik lielas šokējošas vērtības kā kādreiz.
Daudzi vēlētāji dod priekšroku kandidātiem, kas piedalās svarīgos jautājumos, tā vietā, lai uzbruktu saviem sāncenšiem, izmantojot politiskos mēles. Lielākoties vēlētāji labprātāk zinātu, ko viņu izvēlētais kandidāts plāno darīt saistībā ar jautājumiem, kas viņus satrauc, tā vietā, lai tiktu pakļauti baumām un neglītām tenkām par pretinieku. Atsevišķos gadījumos politiskā dubļu slaucīšana var būt bijusi veiksmīga pagātnē, taču diez vai tas ir efektīvs veids, kā ietekmēt mūsdienu gudros vēlētājus, no kuriem daudzi ir ļoti norūpējušies par virzienu, kurā šī valsts virzās. Mūsdienu politiskajā situācijā kandidātiem būtu labi skriet pēc sava rekorda, nevis mēģināt aizskart pretinieka nedarbus vai apgalvojumus par tiem.