Privātā izvietošana, kas pazīstama arī kā nepublisks piedāvājums, ir vērtspapīru pārdošanas metode noteikta veida institucionālajiem investoriem, nepiedāvājot šos vērtspapīrus pārdošanai investoriem kopumā. Šāda veida stratēģijas izmantošana ir izplatīta Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Vērtspapīru un biržu komisijas ieviestie noteikumi palīdz definēt vērtspapīru kārtas pārdošanas procesu šādā veidā. Lai gan terminu privātā izvietošana Amerikas Savienotajās Valstīs lieto biežāk, vispārējais jēdziens ir atrodams investīciju aprindās visā pasaulē.
Viena no privātās izvietošanas raksturīgajām iezīmēm ir tāda, ka šiem privātajiem ieguldītājiem ir jābūt iestādēm, nevis privātpersonām. Tas nozīmē, ka bankas, apdrošināšanas sabiedrības, pensiju fondi un citas juridiskas personas var brīvi piedalīties šāda veida pārdošanā. Vērtspapīru klāsts, ko var piedāvāt nepubliskā piedāvājumā, atšķiras no parasto vai priekšrocību akcijām, parādzīmēm un obligāciju emisijām.
Ir svarīgi atzīmēt, ka šāda veida nepublisks piedāvājums ir izplatīta pieeja ieguldījumiem gandrīz visās pasaules valstīs. Process ļauj gūt atdevi, kas palīdz uzturēt iestādi maksātspējīgu un spējīgu sniegt pastāvīgu atbalstu saviem klientiem vai biedriem. Piemēram, bankas iesaistās privātajā izvietošanā, lai radītu atdevi no noguldītāju resursiem, kas savukārt palielina šo noguldījumu drošību.
Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī vairākās citās valstīs vērtspapīriem, kas iegūti, izmantojot privāto izvietošanu, nav obligāti jābūt reģistrētiem valsts regulējošā aģentūrā. Tas parasti ir taisnība, ja nav nodoma iegādātos vērtspapīrus tālāk pārdot privātiem investoriem. Ja nolūks ir iegādāties vērtspapīrus un piedāvāt tos pārdošanai salīdzinoši īsā laika periodā, daudzas valstis pieprasa, lai iegāde tiktu reģistrēta, izmantojot tās pašas vispārējās procedūras, kurām seko visi vērtspapīri, kas ir iekļauti sākotnējā publiskajā piedāvājumā.
Nepieciešamība regulēt privāto izvietošanu finanšu pasaulē jau sen ir saprasta. Amerikas Savienoto Valstu likumi, piemēram, 1933. gada Vērtspapīru likums, nodrošina pamatu nepārtrauktai noteikumu un noteikumu izveidei, ko atbalsta un īsteno Vērtspapīru un biržu komisija šajā valstī. Izveidojot standartus un specifiskus procesus, kuros var notikt privātā izvietošana, tiek samazināta iespēja neētiskai un, iespējams, nelegālai vērtspapīru tirdzniecībai. No šī viedokļa privātās izvietošanas procesa regulēšana palīdz saglabāt investīciju tirgus zināmā mērā stabilus, vienlaikus aizsargājot visu investoru tiesības – gan individuālo, gan institucionālo.