Termins apstrādes rūpniecība attiecas uz jebkuru uzņēmumu, kas izmanto mašīnas, instrumentus un darbaspēku, lai pārvērstu izejvielas tirgojamās precēs. Ražošanas nozare aptver plašu darba veidu klāstu, sākot no roku darba, kurā tiek izmantots darbaspēks, līdz augsto tehnoloģiju ražošanai, kurā tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas. Šī nozare veido ievērojamu daļu no rūpnieciskās ražošanas sektora attīstītajās valstīs.
Ir vairāki uzņēmumi, kas ietilpst jumta terminā “ražošanas nozare”. Tajos ietilpst būvniecības nozare, mašīnbūves nozare, enerģētikas nozare, metāla un plastmasas rūpniecība un transporta nozare. Arī telekomunikāciju un elektronikas nozares tiek uzskatītas par šīs nozares sastāvdaļu.
Pirms rūpnieciskās revolūcijas sākuma apstrādes rūpniecību galvenokārt veidoja indivīdi, kuri bija kvalificēti noteiktu produktu ražošanā. Zināšanas par amatu tika iegūtas māceklības laikā, kad strādnieks no pazīstama amatnieka apguva amata nianses. Vairāk pilsētās tika izveidotas ģildes, lai aizsargātu ražošanas procesa noslēpumus un iekšējo darbību, kā arī nodrošinātu atsevišķu amatnieku iztiku.
18. un 19. gadsimtā rūpnieciskā revolūcija notika pēc radikālas tehnoloģiju attīstības un patērētāju pieprasījuma pieauguma. Apstrādes rūpniecība šajā periodā bija viena no visspēcīgāk ietekmētajām nozarēm. Tā kā sabiedrību pārņēma plašs ražošanas stila progress un sabiedrības vajadzības, rūpnieciskā revolūcija no Lielbritānijas izplatījās pārējā Eiropā, ASV un galu galā arī pārējā pasaulē.
Tā kā rūpnieciskais dizains uzplauka un turpināja attīstīties, radot arvien jaunākās tehnoloģijas, ražošanas uzņēmumi kļuva par galveno bagātības avotu attīstītajās valstīs. Kopš tā laika apstrādes rūpniecība ir kļuvusi par daļu no mūsdienu ekonomikas pamatakmens visā pasaulē, nodrošinot sabiedrībai darbavietas, preces un finansiālo drošību. Nozare ir arī pozicionējusi sevi kā jaunāko tehnoloģisko sasniegumu priekšgalā, kas var palīdzēt ātrāk radīt produktus.
Apstrādes rūpniecība tomēr nav bez bažām. Atsevišķas nozares nozares ir izvirzījušas finansiālu labumu svarīgāku par sabiedrības labklājību, tādējādi radot apdraudējumu videi un apdraudot darbinieku tiesības un drošību. Šīs bažas ir sasniegušas tādus epidēmijas apmērus, ka vides uzraudzības grupām, valdības tiesību aktiem un arodbiedrībām bija jāuzrauga droša un godīga pārvaldība daudzās nozares jomās. Šo problēmu dēļ daudziem ražošanas nozares uzņēmumiem ir jārisina fakts, ka viņu parastās darbības faktiski var atsvērt uzņēmuma sniegtos ieguvumus.