Kas ir redzamā valoda?

Vispazīstamākā redzamās valodas forma ir rakstīšana, kurā runātā valoda tiek attēlota vizuālā medijā. Tomēr runātajai un vizuālajai valodai ir vairākas atšķirīgas īpašības. Pārsniedzot tikai vārdus, redzamā valoda ietver visus faktorus, kas ietekmē vizuālo komunikāciju, tostarp teksta lielumu, burtveidolu, krāsu un teksta relatīvo izvietojumu. Šie redzamās valodas elementi nekam tieši neatbilst runātajā valodā, tāpat kā skaļumam un balss tonim nav tieša ekvivalenta rakstīšanai. Pastāv ievērojama pārklāšanās starp šo jomu un grafiskā dizaina jomu, lai gan redzamā valoda kopumā vairāk attiecas uz abstraktajām vai akadēmiskajām jomām, nevis praktisko pielietojumu.

Vēl viens vizuālās valodas pielietojums ir konkrēta dzeja, kas pazīstama arī kā formas dzeja vai lieluma dzeja, kurā dzejolis tiek izlikts uz lapas aprakstītā objekta formā. Viens slavens piemērs ir Džordža Herberta 1633. gada dzejolis “Lieldienu spārni”, kas veido divu lidojuma putnu formu, kad tas ir novietots lapas centrā, kā to paredzējis autors. Uzsvars paliek uz pašiem vārdiem, savukārt forma tikai pastiprina nozīmi. Tomēr dažos modernākos dzejoļos galvenā uzmanība tiek pievērsta vizuālajam noformējumam, dažreiz līdz vietai, kurā dzejoli nevar nolasīt skaļi.

Terminu redzamā valoda var plaši attiecināt arī uz citiem saziņas veidiem, nevis rakstīšanu. Viens piemērs tam ir zīmju valoda, kas pēc savas būtības ir vizuāls, nevis mutisks saziņas veids. Amerikāņu zīmju valoda (ASL) pauž daudzus valodas elementus, tostarp sasprindzinājumu un virzienu, izmantojot konkrētus telpas attēlojumus. Piemēram, kāds, kurš izmanto ASL, var ar žestu aizmuguriski norādīt, ka kaut kas noticis pagātnē, vai uz priekšu, lai norādītu, ka kaut kas notiks nākotnē. Redzamā valoda var attiekties arī uz saziņu, piemēram, abstrakto mākslu, ceļa zīmēm vai diagrammām un diagrammām. Var pat teikt, ka tiem ir sava “gramatikas” forma, kas nosaka to uzbūvi un interpretāciju.