Termins Rietumu kanons visbiežāk tiek lietots, lai apzīmētu literatūras kopumu, kas tiek uzskatīts par vislielāko ietekmi uz Rietumu kultūru. Tas ietver dzeju, daiļliteratūru un drāmu, filozofiju, esejas un autobiogrāfiskus darbus. Plašākā nozīmē kanons attiecas uz izcilākajiem mākslas un mūzikas darbiem un atspoguļo pārliecību, ka tajā iekļautie darbi ir veidojuši un definējuši Rietumu civilizāciju. Kanona mācīšana ir Rietumu universitāšu un zināšanu un kultūras mantojuma nodošanas stūrakmens. Kanona darbi ir tie, bez kuriem stipendijai nebūtu konteksta.
Vārdam kanons ir baznīcas izcelsme, un tas pirmo reizi tika lietots, lai apzīmētu svētos rakstus. Tas nozīmē arī standartu, pēc kura tiek turēti visi pārējie darbi. Rietumu kanons nozīmē cilvēku esamību, kas ir kvalificēti, lai pieņemtu lēmumu par to, kas pieder kanonam un kāpēc. Tā tradicionāli ir bijusi universitāšu un to zinātnieku funkcija. Akadēmiskā vide ir vide, kurā zinātnieki var veltīt savu laiku mākslas darbu un to nozīmes izpētei, un tas ļauj izskaidrot kanonu un nodot to nākamajām paaudzēm.
Tas, no kā sastāv Rietumu kanons, vismaz attiecībā uz senākajiem Rietumu kultūras darbiem, šķiet, nerada nekādas grūtības. Nav nopietnu jautājumu par to, vai Platona, Šekspīra, Servantesa un Dantes darbi ir daļa no tā. Kāpēc daži darbi ir iekļauti, var būt dažādi skaidrojumi. Viens ir vienkārši darba skaistums un tā estētiskā vērtība, centieni pēc izteiksmes pilnības. Citiem darbiem var būt tāda oriģinalitāte, ka tie ir kvantu lēciens valodas lietojumā vai pasaules uztveres veidā.
Šo izlēcienu piemērus var atrast pie dažādiem dažādu laikmetu rakstniekiem. Šķiet, ka šie mākslinieki precīzi zina, ko viņi cenšas paveikt savā darbā un tā ieguldījumu viņu kultūrā. Šekspīrs tiek uzskatīts par to, ka viņš uz visiem laikiem ir mainījis dialoga un iekšējās domāšanas izpausmes veidu. Džeimss Džoiss savā ziņā mainīja to, kā cilvēki domā par to, kā cilvēki domā. Viņa sniegtais komentārs brālim, ka viņa darbs “turēs zinātniekus aizņemtus nākamos 200 gadus”, bija precīzs.
Vēl viens veids, kā darbs var kļūt par daļu no Rietumu kanona, ir saistīts ar mākslinieka attiecībām ar sabiedrību. Daudzi lieliski rakstnieki tiek uzskatīti par patiesības meklētājiem, dažreiz izslēdzot visas pārējās vērtības. Rakstnieks nerunā ar lasītāju kā sabiedrisku būtni, bet gan kā cilvēks vienatnē ar sevi. Tieši šīs patiesības meklēšanas izpausme var likt plašākai kultūrai pārskatīt savas vērtības un pārdomāt cilvēka eksistences būtību un mērķi.