RNS klusēšana ir mehānisms gēnu selektīvai izslēgšanai un ieslēgšanai šūnā. RNS pavedieni, kas pazīstami kā maza traucējoša RNS (siRNS), var noārdīt pašas šūnas RNS, kad tā vairs nav vajadzīga, un sadalīt to turpmākai lietošanai. Šūna var arī uzbrukt svešai un mutētai RNS, lai novērstu tās vairošanos. Tas novērš slimības uzliesmojumu vai turpmāku izplatīšanos organismā kopumā un ir svarīgs aizsardzības mehānisms visam, sākot no nezālēm un beidzot ar vaļiem.
Šūnā Messenger RNS (mRNS) satur norādījumus par proteīnu virknēm, ko šūna var izmantot dažādās funkcijās. Šūnas mRNS saturs jebkurā laikā var būt mainīgs atkarībā no tā, kāda veida šūna tā ir, un tās dzīves cikla stadijas. Viens RNS klusēšanas lietojums ir vairs nevajadzīgās mRNS iznīcināšana. Šūnā esošie enzīmi var izjaukt materiālu un pārstrādāt komponentus izmantošanai citos projektos. Tas ļauj šūnām pašregulēt un kontrolēt vairākus dažādus notiekošos procesus, kas palīdz šūnai funkcionēt.
Kad šūnā nonāk sveša RNS, var rasties arī RNS klusēšana. Fermenti šūnā zina, kā atpazīt divpavedienu RNS, kā arī zina, ka tā neietilpst, jo ķermenis ražo tikai vienpavedienu formu. Šie fermenti var atdalīt vīrusa RNS ar diviem pavedieniem, lai tā nevarētu pārņemt šūnu un sākt to izmantot, lai ražotu vairāk vīrusu. Šūnas var arī atpazīt svešas vai mutācijas RNS un izmantot RNS klusēšanu, lai novērstu vairošanos un noņemtu to.
Papildus tam, ka RNS klusēšana ir svarīga šūnu darbību regulēšanai un aizsardzībai pret naidīgiem organismiem, tai ir arī zinātnisks pielietojums. Pētnieki var izmantot šo paņēmienu, lai deaktivizētu gēnus. Tam var būt nozīme gēnu inženierijā, kur mērķis ir stingri kontrolēt izteiktas ģenētiskās iezīmes tādos organismos kā augi. Pētnieki var izmantot RNS klusēšanu, lai veidotu organisma attīstību un padarītu to komerciāli noderīgāku.
Pētnieki pēta RNS klusēšanu laboratorijās visā pasaulē. Viņu darbs ietver šūnu izmantoto regulējošo procesu uzraudzību, kā arī metožu izstrādi, lai traucētu šūnu RNS viņu projektiem. Zinātniekiem, kuri interesējas par šāda veida pētījumiem, parasti ir maģistra grādi, un viņi, iespējams, ir pabeiguši pēcdoktorantūras darbu kā daļu no apmācības. Viņi var strādāt farmācijas uzņēmumos, lauksaimniecības firmās, bezpeļņas organizācijās, kas interesējas par veselību, un valsts aģentūrās, kas pēta ģenētiku.