Romas Republika apzīmē īpašu Romas vēstures laikmetu, kas sākās 509. gadā pirms mūsu ēras, kad Jūnijs Brūts gāza Romas monarhiju un tika izveidota republikas valdības forma. Šī jaunā valdības forma, kuru vadīja divi ievēlēti konsuli, uzsvēra pārbaužu un līdzsvara sistēmu un trīs valdības atzaru – izpildvaras, likumdošanas un tiesu – izveidi un atdalīšanu vai autonomiju. Romas Republikas laikā tika izveidots arī senāts un asambleja. Romas republikas valdība pastāvēja gandrīz 500 gadus, līdz virkne pilsoņu karu izraisīja Principātu jeb Romas impērijas sākotnējo laikmetu aptuveni 27. gadā pirms mūsu ēras.
Spēcīgākie Romas Republikas politiķi bija divi konsuli, kuri kontrolēja Romas armiju un kurus asambleja ievēlēja uz vienu gadu. Konsuli bija Senāta locekļi, kā arī patricieši vai Romas dižciltīgās elites locekļi. Konsuli izvēlējās visus Romas senāta locekļus un būtībā pārvaldīja visus valdības aspektus, uzraugot citas amatpersonas un pārstāvjus. Konsuli varēja ne tikai darboties kā tiesneši, bet arī nepieciešamības gadījumā viņiem bija tiesības izvēlēties un iecelt diktatoru uz sešu mēnešu termiņu. Lai pārbaudītu konsulu pilnvaras, visiem pieņemtajiem lēmumiem bija jābūt vienbalsīgiem, jo abiem bija veto tiesības.
Visi 300 Romas Republikas Senāta locekļi bija patricieši, tāpat kā konsuli. Senatorus uz mūžu iecēla konsuli, un pārējie locekļi apstiprināja vietu atvēršanu. Tikai konsuli varēja noņemt senatoru no varas. Romas Senāts pārvaldīja Republikas budžetu un finanses un nodarbojās ar ārpolitiku. Senāts izdeva dekrētus ar nosaukumu senatus consultum, kas kalpoja kā padoms konsuliem, kuri bieži ievēroja šīs pilnvaras.
Papildus senātam Romas Republikā bija arī asambleja, kurā ietilpa jebkurš plebeju pilsonis. Plebejs bija ikviens, kas dzimis Romas zemākajā vai neaugstmaņā. Sapulcei, atšķirībā no senāta, nebija savas ēkas, bet tā vietā plebeji pulcējās Forumā jeb galvenajā biznesa centrā un tirgū, lai argumentētu par vai pret kādu lietu un arī balsotu par aktuālajiem jautājumiem. Lai gan senāts varēja bloķēt lielāko daļu asamblejas lēmumu, tostarp par kara pieteikšanu vai nepieņemšanu, tieši asambleja izvēlējās divus senatorus, kuri pildīs konsulu pienākumus. Rezultātā jebkuram senatoram, kurš vēlējās kļūt par konsulu, bija jāiegūst plebeju atbalsts un jāizsaka viņiem līdzjūtība.