Sensemaking ir teorija, kas ierosina, ka cilvēki instinktīvi organizē ikdienas datus un pieredzi jēgpilnā sistēmā. Šī koncepcija, kas datēta ar simtiem gadu, mēģina izskaidrot, kā cilvēki izprot realitāti, bet skaidri atceras pagātni un plāno nākotni. Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu teorētiķiem bija Šveices attīstības psihologs Žans Pjažē. Mūsdienīgākajos laikos, kad digitālo datoru apstrādes jauda tuvojas mākslīgā intelekta teorētiskajai jaudai, sajūtu veidošana ir kļuvusi par informācijas zinātnes praktisku paradigmu.
Saprātu veidošanas principi un prakse ir balstīta uz plašu disciplīnu klāstu, tostarp filozofiju, sociālo psiholoģiju un literāro mākslu. Lielāko daļu 20. gadsimta Žana Pjažē pētījumi un teorijas par cilvēku bērnu kognitīvo attīstību ietekmēja šo priekšstatu, ka zināšanu bāze, ko cilvēki izmanto, lai mijiedarbotos ar savu vidi, ir veidošanas process. 1970. gadu vidū tika veikti pētījumi, lai izpētītu Piažē idejas. Konkrēti, pētnieki pētīja, vai grafiskās norādes, piemēram, norādes un ikonas, varētu ļaut lietotājiem labāk saskarties ar digitālajiem datoriem. Kopš tā laika jēgas veidošana ir kļuvusi par spēcīgu metodoloģiju, lai organizētu un pētītu digitālo datu plūdus, kas iegūti no plašā globālā datoru tīkla.
Viena no teorijas variācijām ir tāda, ka sajūtu veidošana ir apzināts izziņas process, reaģējot uz notikuma neskaidrību vai notikuma disonansi salīdzinājumā ar zināmo realitāti. Tas tika aprakstīts kā “izziņas plaisa”, kas cilvēkiem ir spiesta aizpildīt. Tas ir bijis viens no principiem, kas virza pielietojumu organizatoriskajos pētījumos, tostarp biznesa konkurencē un militārajās operācijās. Abos gadījumos jebkuras situācijas realitāte ir mainīga, un to nevar uzzināt bez pastāvīgas datu atgriezeniskās saites. Uzņēmējdarbībā tiek ieviesti procesi, lai pārvaldītu straujas tirgus zināšanas, kuras var iegūt no jebkura uzņēmuma.
Mūsdienu karadarbība kļūst arvien taktiskāka, un operācijas panākumi dažkārt ir atkarīgi no viena indivīda lēmuma sekundes daļā. Militārie teorētiķi ir izmantojuši sajūtu veidošanu kā svarīgu platformu, lai to veicinātu. Sadarbojoties ar kaujiniekiem un komandieriem, lai kolektīvi dalītos un apkopotu informāciju, ikvienam tiek nodrošināta vislabākā iespējamā situācijas izpratne raksturīgi strauji mainīgajā vidē.
Lai gan jēgas veidošana ir teorija, kas attīstās, pastāv vairāki saskaņoti principi. Identitāte un subjektīvā perspektīva ir neizbēgama; ir nepieciešama tūlītēja retrospekcija. Tas ir sociāls, nepārtraukts pilnveidošanās process. Tas, kas tiek iegūts un iekļauts cilvēka realitātes izjūtā, tiek uzskatīts par norādēm, kas piešķir lielāku nozīmi vai atbalsta saites uz patiesības ticamību.
Sajūtas konstrukcija, mentālā modeļa veidošana, ir analoga stāstījumam. Tā kā primitīvie cilvēki mēģināja izprast savu vidi un dzīvi, stāstot dienu kā ugunskura stāstu, tā joprojām ir patiesa cilvēka daba. Piemēram, viens šķietams stāstījums ir tāds, ka cilvēki mīl. Cilvēka uzvedībai bez konteksta nav jēgas, taču, iekļaujot tajā izpratnē par sarežģīto mīlestības stāstījuma loku, dažas cilvēku uzvedības ir ne tikai izskaidrojamas, bet arī kļūst paredzamas.