Semantisko lomu marķēšana ir process, kurā tiek marķētas runas daļas teikumā, lai saprastu, ko tās pārstāv. Eksperti semantisko lomu marķēšanu identificē kā dabisku valodas apstrādes uzdevumu, kas nozīmē, ka tās izmantošana valodas piemēros ienes tehnisko analīzi. Šīs metodes izmantošana var būt noderīga, lai noteiktu, kā konkrētas valodas runātāji atsaucas uz priekšmetiem vai citiem teikuma galvenajiem elementiem.
Liela daļa semantisko lomu marķējuma fokusa ir vērsta uz teikuma darbības vārdu vai predikātu. Daži no tiem, kas izmanto šāda veida paņēmienus, semantisko lomu iezīmēšanu definē kā “semantisko argumentu” noteikšanu, kas ir saistīti ar šīm teikuma daļām. Vēl viens veids, kā to izskaidrot, ir tas, ka tie, kas pēta šāda veida marķējumu, apsver, ko katrs vārds attēlo ierobežotā teikuma kontekstā.
Lai precizētu semantisko lomu marķēšanas metodes un mērķus, pētnieki bieži izmanto skaidras etiķetes, lai norādītu vārdu vai frāžu lomas. Piemēram, vārdus “aģents” un “pacients” teikumā var piešķirt diviem lietvārdiem. Tas palīdzēs parādīt, uz ko patiesībā runā runātājs vai rakstnieks.
Šī procesa pamata piemērs palīdzēs iesācējiem saprast, kā tas tiek praktizēts. Piemēram, teikumā “zaķis sacīkstēs uzveica bruņurupuci” parasti tiek saprasts, ka zaķis ir aģents, bet bruņurupucis – kā pacients. Apgriežot teikumu otrādi un sakot: “Bruņurupuci piekāvis zaķis”, tiek mainītas aģenta un pacienta attiecības, kas tiks apzīmētas atšķirīgi, ja šos divus teikumus salīdzinās viens ar otru, izmantojot semantisko lomu apzīmējumu.
Iepriekš minētajā piemērā ir skaidrs, ka šāda veida marķējums palīdz precīzi definēt primāros un sekundāros lietvārdus aktīvajā un pasīvā konstrukcijā. Aktīvā konstrukcijā, kur darbības vārds attiecas uz teikuma pirmo lietvārdu, lietvārdu secība nosaka, kurš ir aģents. Pasīvajā būvniecībā tas tā nav. Tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc daudzi pasniedzēji akadēmiskā kontekstā rakstniekiem liek izvairīties no pasīvās konstrukcijas vairumā gadījumu.
Citi semantisko lomu marķēšanas mēģinājumi var parādīt citas attiecības starp lietvārdiem, darbības vārdiem vai citām runas daļām. Tie parasti palīdzēs noskaidrot, kā gramatika tiek lietota valodā. Šāda veida marķējuma piemēri var palīdzēt nodrošināt konsekventu vārda vai frāzes lomas definīciju.